Pēc 1918.gada tika ieviests vienots visas valsts administratīvais dalījums. Tas izlīdzināja atšķirības starp Latvijas rietumu un austrumu daļu. 1940.gadā Latvijā bija 516 pagasti. Pagastu lielums un iedzīvotāju skaits tajos bija ļoti atšķirīgs. Vienā pagastā, piemēram, bija 435 iedzīvotāji, bet citā 12 275. 20 – 40 pagasti veidoja apriņķi, kura pārvaldes centrs atradās kādā no lielajām pilsētā. Pavisam šajā laikā bija 19 apriņķu. Katra apriņķa vadībā atradās vēlēts, respektīvi, iecelts priekānieks. Četriem vēsturiskajiem apgabaliem – Kurzemei, Zemgalei, Vidzemei un Latgalei savas vadības nebija. Pilsētas vadīja pilnvaroto padome un priekšsēdētājs (pilsētas galva). Pēc valsts apvērsuma 1934.gadā visus komunālos un municipālos vadītājus iecēla Iekšlietu ministrija.
Valdības pilnvaras un uzdevumi bija precīzi noteikti konstitūcijā. Valdības priekšgalā atradās ministru prezidents – kabineta vadītājs. Sākumā valdība sastāvēja no deviņiem ministriem, bet vēlāk šis skaits pieauga. Ja Saeima iesniedza ministru prezidentam neuzticības votumu, bija jāaiziet visai valdībai, bet viņš pēc saviem ieskatiem varēja nomainīt ministrus.…