Sabiedrībā ir izšķiramas divas plašas jomas – valsts un pilsoniskā sabiedrība. Ar pilsoniskās sabiedrības jēdzienu pieņemts apzīmēt tās sabiedriskās darbības un indivīdu sociālo attiecību sfēras, kuras valsts tieši nekontrolē un neietekmē, proti, reliģiju, interešu grupas, kultūra u.c. Pilsoniskā sabiedrība ir joma, kurā indivīdi pašorganizējas, veidojot dažādas autonomas grupas un biedrības (politiskās partijas, masu saziņas līdzekļus utt.) un brīvi izpaužoties atšķirīgos aktivitāšu veidos.
Ar politisko līdzdalību saprot indivīdu iesaistīšanos politiskās aktivitātēs nolūkā ietekmēt valsts pārvaldes sistēmu un tās darbību sev vēlamā virzienā. Mūsdienās politiskā līdzdalība tiek uzskatīta par pozitīvu, pat nepieciešamu parādību ikvienā politiskajā režīmā, jo tā netieši demonstrē atbalstu attiecīgajam režīmam.
Sabiedrības līdzdalība ir iespējama, mijiedarbojoties trim faktoriem.
1.Līdzdarbībai nepieciešama atbilstoša likumiskā un institucionālā vide, ko veido gan likumā garantētas iesaistīšanās iespējas, gan pastāvoša līdzdalības prakse.
2.Lai sabiedrības locekļi minētās iespējas varētu izmantot, viņiem vajadzīga attiecīga vēlme, prasmes un zināšanas.
3.Sabiedrības līdzdalībai nepieciešams finansiāls segums un valstisks atbalsts.
Dažādās politiskajās sistēmās politiskās līdzdalības intensitāte un raksturs ir dažāds. Liberālās demokrātijas valstīs iedzīvotāji politiskajā dzīvē piedalās labprātīgi. Turpretī totalitāros un autoritāros režīmos līdzdalība bieži vien nav subjekta paša brīvas gribas izpausme, jo tā tiek organizēta un kontrolēta “no augšas”.
Politiskā līdzdalība var izpausties ļoti atšķirīgos veidos. Nereti tiek šķirtas konvencionālās un nekonvencionālās līdzdalības formas. …