I. Valsts definīcija
Ar valsti var saprast gan zināmu institūciju kopumu, gan teritoriālu vienību, gan filozofiski juridisku abstrakciju. Valstij piemīt vairākas svarīgas iezīmes:
1. valstij ir raksturīga noteikta teritorija un iedzīvotāji (pilsoņi);
2. valsts ir suverēna, t.i., tā ir pārāka par jebkuru grupu sabiedrībā;
3. valsts institūcijas ir publiskas, sabiedriskas; valsts institūcijās tiek pieņemti visai sabiedrībai saistoši lēmumi;
4. valsts ir dominēšanas instruments; valstij pieder likumīgās vardarbības monopols.
No analītiskā viedokļa raugoties, valsts ir nošķirta no pilsoniskās sabiedrības, kas tiek definēta kā valsts tieši nekontrolēta sfēra. Šeit ietilpst gan nevalstiskās organizācijas, gan privātā uzņēmējdarbība, gan nevalstiskie masu saziņas līdzekļi, gan indivīdu savstarpējās attiecības.
Uzskati par valsts izveidošanos ir dažādi. Piemēram, marksisti uzskatīja, ka valsts rašanās ir saistīta ar šķiru rašanos sabiedrībā. Tas bija saistīts ar viņu izpratni par valsti kā vienas šķiras uzkundzēšanās instrumentu citām šķirām.
Tomēr visizplatītākā versija ir, t.s., sabiedriskā līguma teorija. Šī teorija tika formulēta jau 17. gadsimtā un izvirzīja uzskatu, ka hipotētiskā pirmvalsts situācijā katrs indivīds baudīja maksimālu brīvību, kas robežojās ar haosu un, ko varētu nosaukt par “visu katru pret visiem”. Tā kā šāda situācija nebija labvēlīga sabiedrības un arī atsevišķu indivīdu pastāvēšanai, cilvēki vienojās daļēji ierobežot savu brīvību, lai izveidotu valsti, kas uzturētu kārtību.