Ja kādas valsts naudas vienību izmanto starptautiskajos norēķinos, tad to sauc par valūtu. Importētāji maina nacionālo valūtu pret tās valsts valūtu, no kuras ražotājiem kaut kas ir jāpērk. Savukārt eksportētāji ieņēmumus no eksporta ārvalstu valūtā maina pret nacionālo valūtu. Vienas valūtas cenu, kas izteikta otras valsts valūtā, sauc par maiņas kursu. Valūtas kursam un valūtas vērtībai ir tieša apgrieztā saite- valūtas kursam krītoties pieaug valūtas vērtība un otrādāk- valūtas kursam ceļoties, samazinās valūtas vērtība. Ārvalstu valūtu izmanto tikai preču importa vai eksporta darījumos. Importētājam vajadzīga ārvalstu valūta, lai samaksātu rēķinus ārvalstīs. Tādejādi imports ir ārvalstu valūtas pieprasījuma avots, kamēr eksports ir ārvalstu valūtas piedāvājuma avots, kad tiek iegūta ārvalstu valūta.
Pieaugot vietējās valūtas vērtībai, valūtas kurss krītas, kā rezultātā samazinās uzņēmuma ienākumi no eksporta no tās valsts pret kuras valūtu pieauga vietējās valūtas vērtība. Savukārt importētāja valstij kļūst izdevīgāk eksportēt savu preci uz to valsti, no kuras iepriekš nāca imports. Rezultātā eksportējām ir izdevīgi, ka vietējās valūtas vērtība ir zemāka par kādas citas valsts valūtu, jo ārvalstu valūtas konvertācijas rezultātā, uzņēmums iegūst vairāk latus, tātad arī lielāku peļņu. Augstāks valūtas kurss nozīmē arī to, ka, lai nopirktu citas valsts valūtu nepieciešams vairāk vietējās naudas. Tātad valūta ir kļuvusi dārgāka un iespējamā peļņa samazinās.
…