Lai panāktu efektīgu vadīšanu, vadītājam jālieto vara. Vara ir iedarbība uz darbinieku rīcību, lai sasniegtu organiz. mērķus.
Vara nenozīme tikai vienpusīgi kādam uzspiest savu gribu, domas neatkarīgi no citu iespējām, vēlmēm sajūtām. Vras un ietekmes lietošanaatkarīga ne tikai vadītāja pilvarām un hierarhijas pakāpes, bet arī personiskajām īpašībām, no konkrētas situācijas un grupas, uz kuru vadīt. Vēlas iedarboties.
Vadītāja vara saistīta ar padoto atkarību dažādos jautājumos: algas paaugstin., pilnvaru palielināšana, soc. vajadzību apmierināš. u.tt. Taču noteiktās situācijās padotajiem ir vara pār vadītāju, jo arī vinš atkarīgs no padotajiem – informācijas vākšana un analīze, lai pieņemtu lēmumu; neformālie kontaksti, lai nodrošinātu uzdevumu izpildi. (Piem. Aktieru vara pār teātra vadīt., sekretāre pār vadītāju – regulē apmeklētāju plūsmu, zin labāk ar ko sazināties konkrētā gadījumā).
Zinātnieki J.Frenčs un B.Ravens izstrādāja varas klasifikāciju:
Formālā vara, Atalgojuma vara, Piespiedu vara, Ekspertu vara, Personības vara.
Formālo varu nosaka ieņemamais mats, autoritāte pati par sevi saprotama. Padotie atzīst šo varas veidu kā likumsakarīgu, pakļaujas tai neatkarīgi no rīkojuma vai pavēles pareizības un simpātijām. Ja darbinieks atzīst likumīgo varu, viņš pretī saņem piederības sajūtu noteiktai sociālai grupai, aizsardzības sajutu.
Šādā organiz. darbinieks reaģē nevis uz cilvēku, bet uz amatu. Tas palielina organiz. stabilitāti, jo darbība nav atkarīga no konkrētas personas.
Atalgojuma varas pamatā ir vadītāja apbalvojumi par labi paveiktu darbu, piem. algas paaugstin. vai paaugstin. amatā. Šī vara iegūta stimulējot padotos – tie pilda darbu, lai iegūtu materiālu labumu sev, nevis tapēc ka tas patīk.…
