Vasilijs Kandinskis (1866–1944), 1910. gadā radīdams iespaidīgu abstrakto akvareli, spēra pirmos soļus uz jaunu mākslas virzienu - abstrakcionismu. Kandinskis, pievērsies bezpriekšmetiskās pasaules attēlošanai, meklēja tai tādu pašu likumsakarīgu, organisku koncepciju (sistēmā apkopoti uzskati), kas pastāvēja priekšmetiskajā glezniecībā. Šim nolūkam viņš veidoja "impresijas" (tiešs, acumirklīgs vizuālās īstenības iespaida attēlojums), "improvizācijas" (mākslas darba sacerēšana tā veidošanas gaitā, paļaujoties uz iedvesmu un nejaušiem impulsiem), lai beidzot varētu radīt "kompozīcijas". Kompozīcijas bija visaugstākā vissarežģītākā radošās enerģijas izpausmes forma, kurā loģiski saliedējās visi mākslas pamatelementi. Līnija, pēc Kandinska domām, ir virziens un reizē arī garīgā sprieguma paudēja, jo katrai krāsai ir simboliska nozīme: melnais simbolizē nāvi, baltais – dzimšanu un skaidrību, sarkanais – kaislību utt. Tādējādi, pēc mākslinieka domām, varēja veidoties savstarpēji papildinoša apvienošanās starp grafisko (zīmēto), hromatisko (krāsaino) un emocionālo elementu, kuras vistiešākā izmantotāja būtu glezniecība. Kandinskis bija pārliecināts, ka apgarotība piemīt ikvienam no šīs savstarpēji papildinošās apvienības elementiem un ka to starpā nav neviena, kas nebūtu saistīts ar dvēseles kustībām, ar kaut vismazāko garīgo pārdzīvojumu.
Gadsimta sākumā, radot jauno mākslas virzienu, Kandinskis pārstāvēja ekspresionistisko abstrakcionismu. Viņš centās panākt noskaņu, izkārtojot lokanas, smalkas līnijas un reizēm nenoteikti konturētus, reizēm izplūstošus krāsu laukumus, ar to bieži radot rotācijas (griešanās ap punktu vai asi) ilūziju.…
