Gan K. Skujenieka, gan V. Belševicas mīlestības dzejā sastopams tāds liriskais “Es”, kas gatavs samierināties ar mazumiņu, lai tikai nedaudz sajustu savas mīlestības tuvumu. (Nejaušos skatienos un pieskārienos.) K. Skujenieks “Es būšu parkā par solu.”
“.. es būšu parkā par solu
trīs tūkstoš naktis vai trīs
bet ja reiz tava roka
man atzveltni noglāstīs..”
V. Belševica “Autobusā.”
“Visu ceļu tveru acīm biklām
tavas sejas atspīdumu stiklā,
Lai tev liekas – logā redzu es
Aizlijušās rudens pamales,
Nezinot, ka mani skati glauž
Brūnos matus, ko jau sarma auž,
Ka es domās skaru lūpām biklām
Tavas pieres atspīdumu stiklā.”
Visi četri dzejnieki mīlestību ciena un ļoti augstu to vērtē. Visspilgtākie piemēri atrodami O. Vācieša un I. Ziedoņa dzejā. O. Vācietis “Tev.”…