Bērns progressē savā garīgajā un sociālajā attīstībā. Viņš sāk sevi apzināties kā autonomu personību un atklāj savu Es. Bērns bieži runā pretī: viņš grib uztaustīt savas robežas, uzzināt, cik tālu var iet, cik lielā mērā var uzspiest savu gribu. Laika gaitā uz ar milzīgu pacietību viņš pamazām sāk iemācīties kontrolēt savas emocijas un viņu dusmu lēkmes vairs nav tik biežas. Līdz tam nevajadzētu skopoties ar mīļumu, uzmundrinājumiem, neskopoties ar mīļumu un uzmundrinājumiem, jāļauj rīkoties pēc paša gribas ik reizi, kad tas iespējams, jāatstāj zināma brīvība viņa pētījumos, pasargājot no briesmām, kuras viņš vēl nevar apjaust. Mums ir jāgādā par bērna drošību, dzīves ritmiskumu, ko veido rituāli, kuriem viņš pieķeras.
Bērns iegūst lielāku patstāvību un bieži to pieprasa. Jāmāca rūpēties bērni par savu ķermeni un jāļauj to darīt pašam. Bērns pats spēj iztīrīt zobus, nomazgāt rokas un visu ķermeni pieauguša cilvēka uzraudzībā. Bērns var izģērbties, sāk arī apģērbties, ja viņam mazliet piepalīdz. …