Vēstures ainas Gija de Mopasāna “Novelēs”

Vairākas dienas no vietas cauri pilsētai plūda sakautās armijas paliekas. Tas vairs nebija karaspēks, bet nekārtīgs pūlis. Vīru bārdas ataugušas garas un netīras, mundieru vienās skrandās, un šie vīri gāja gļēvā gaitā, izklaidus, bez karogiem.Visi viņi šķita nomākti, noguruši, nespējīgi ne domāt, ne pieņemt kādu lēmumu; tie soļoja it kā aiz paraduma un, tiklīdz apstājās aiz noguruma saļima. Visvairāk bija redzami mobilizētie, miermīlīgie iedzīvotāji, mierīgie rantjē, salīkuši zem šauteņu svara; mazi, kustīgi nacionālās gvardes kareivji, vienlīdz pieejami bailēm un sajūsmai, gatavi doties uzbrukumā vai bēgt; viņu vidū pavīdēja daži vīri sarkanām biksēm kājās, kādas sīvās kaujā sakautās divīzijas daļas; ar šiem dažādajiem kājniekiem saplūda drūmie artileristi; dažviet iezaigojās kāda draguna ķivere, kurš smagiem soļiem ar grūtībām sekoja veiklajiem kājniekiem. …