Vēsturiskā gramatika. Gala zilbju vokālisma vēsture latviešu valodā

Gala zilbēs mantotais vokālisms latviešu valodā pārvērties visstiprāk. Lielākā vai mazākā mērā tas ir pārvērties arī citās baltu valodās, taču katrā pēc saviem, īpašiem likumiem. Latviešu valodā visi garie patskaņi un divskaņi ir saīsināti un īsie patskaņi, izņemot u, zuduši, ja vārdam bijušas vismaz divas zilbes.
(M. Rudzīte „Latviešu valodas vēsturiskā fonētika” 1993.-181lpp)
Pirmatnējie īsumi. Galotņu e un (baltu) a ir zuduši vārdiem ar (sākumā) vismaz divām zilbēm; e ir zudis līdzskaņu celmu viensk. ģenitīvā un o- un ē-celmu vokatīvā; a - o-celmu viensk. nominatīvā, ā-celmu vokatīvā, tagadnes o-celmu 3 personā u.c.
O-CELMU VIENSK. NOMINATĪVĀ –A- patvērās tur, kur šim patskanim zūdot rastos neērta līdzskaņu kopa, piem., tręknas, kur -a- paglābies arī aiz s (piem., gaisas). Vēlāk šis –a- ir dažādās dienvidrietumu Kursas izloksnēs pārvērties par u (u-celmu ietekmē?), bet citur par i (par paraugu varēja te būt tādas formas kā brãlis =lei. brólis), ko gan runā vidus dialektā, bet neraksta. Izlokšņu vairumā šādu –i- atrodam aiz l, r, n, m, k, vai g*) savienopjuma ar kādu iepriekšēju troksneni (piem., kaklis) un aiz rl (piem., kurlis);
u pa laikam ir pārvērties., piem., u-celmu viensk.nominatīvā.…