Vides ētika
Vides ētika ir nozare, kas pēta cilvēku morālās attiecības ar vidi un visām tās sastāvdaļām, kas nav cilvēki, kā arī šo attiecību vērtību un morālo statusu. Šajā rakstā runāts par: (1) vides ētikas mesto izaicinājumu antropocentrismam (t.i., uzskatam, ka viss koncentrējas ap cilvēku), kas raksturīgs rietumu ētiskajai domai; (2) šīs disciplīnas sākotnējo attīstību 1960. un 1970. gados; (3) dziļās ekoloģijas, feministu vides ētikas un sociālās ekoloģijas saistību ar politiku; (4) centieniem pielietot tradicionālās ētikas teorijas, tai skaitā konsekventālismu, deontoloģiju un tikumības ētiku, lai atbalstītu pašreizējās bažas par vidi, un (5) vides literatūras koncentrēšanos uz neskarto dabu un disciplīnas iespējamo nākotnes attīstību.
1. Ievads: Vides ētikas mestais izaicinājums
Iedomājieties, ka konkrētas ekosistēmas integritātes saglabāšanai nepieciešama dabisko ugunsgrēku dzēšana, savvaļas dzīvnieku izšaušana vai pārapdzīvotas vietējās sugas atsevišķu pārstāvju iznīcināšana. Vai šīs darbības ir morāli atļaujamas vai pat vēlamas? Vai ir morāli pieņemams, ka fermeri neindustriālās valstīs praktizē izciršanu un dedzināšanu, lai atbrīvotu zemi lauksaimniecībai? Padomājiet par raktuvju uzņēmumu, kas ierīkojusi atklātas raktuves kādā iepriekš neskartā apgabalā. Vai šim uzņēmumam ir morāls pienākums atjaunot zemes reljefu un virsmas ekoloģiju? Un kāda ir cilvēku atjaunotas vides vērtībā salīdzinājumā ar sākotnējo dabisko vidi? Bieži tiek apgalvots, ka ir morāli nepareizi, ka cilvēki piesārņo un iznīcina dabisko vidi un patērē milzīgu daļu planētas dabisko resursu. Ja tas ir nepareizi, tad vai vienīgi tāpēc, ka pastāvīga vide ir būtiska (tagadnes un nākotnes) cilvēku labklājībai?…
