Laika jēdziens
Viduslaikos tika pieņemts, ka visa pasaule, arī laiks un telpa ir Dieva radīta.
Pagātnes vairs nav, nākotnes vēl nav, bet tagadne tikkai acumirklis.
Pamatpricips ir notikumu neatkārtojamība un neatgriezeniskums.
- Cilvēka dzīves laiks – tempus – ir sākums un beigas, ko ierebožo cilvēces vēstures garums. Zemes dzīve, cilvēka darbība – ir otršķirīga.
- Mūžība – aeternitas –pastāv ārpus laika un ir Dieva atribūts, absolūta realitāte piemīt tikkai mūžībai. „būt“ nozīmē būt saistītam ar mūžību.
- Laikmetam – aevum – ir sākums, bet nav vēl beigu, un atrodas starp mūžību un cilvēka dzīves laiku.
Kā atskaites punkts ar ko sāka skaitīt laiku - pasaules radīšana.
Cilvēka vēstures sākums un bībeliksā pagātne bija saistīta ar Austrumiem;
Beigas, pasaules pēdējā diena, pastarā tiesa – ar Rietumiem.
„Dzīvo tā it kā tev vajadzētu mirt katru dienu; radi tā, it kā tu gribētu dzīvot mūžīgi“ Sebastjans Franks
Cilvēku galvenā psiholoģiskā ievirze attiecībā pret laiku bija gaidas, nemitīgs spriegums, kas saistīts ar nākamo pasaules bojāeju – sava personiskā laika un visas cilvēces laika beigas, kas būs sākums citam stāvoklim - mūžībai. Nenovēršmās nākotnes pareģojums, kur katram paredzētas divas alternatīvas - vai nu tā ir paradīze vai elle.
Laiks un vēsture
Vēsturiskais laiks sākas ar grēkā krišanu. Vēsturē ir 6 periodi:
1.no Ādama līdz grēku plūdiem 7
2.no grēku plūdiem līdz Abraāmam 14
3.no Abraāmam līdz Dāvidam 21
4.no Dāvida līdz Babilonijas gūstam 50
5.no Babilonijas gūsta līdz Karsitus dzimšanai 70
6.no Kristus dzimšnas līdz pasaules galam 100
…