Vielu masas nezūdamības likums

Ļeņingradā kādā celtnē, kuras augstie, šaurie logi iziet uz Ņevu, ir liela, apaļa istaba. Tur valda svinīgs muzeja klusums. Nišā sastindzis teleskops, kādus redz tikai uz attēliem blakus seno laiku zinātnieku portretiem. Blāvi mirdz laika gaitā nomelnējis globuss ar neparastām kontinentu kontūrām. Pie griestiem karājas sarežģīta ierīce: tā kā pūķis, tā kā ierīce atmosfēras elektrības iegūšanai. Istabas vidū stāv neliels galdiņš un uz tā zem stikla kupola – svari. Svari kā jau svari. Jebkurā skolas laboratorijā var redzēt daudz labākus svarus. Par ko tad šie tādā cieņā? Par ko tie izpelnījušies tādu “godu”, kādu nav ieguvuši daudzi svari mūsdienu akadēmiskās laboratorijās? Ar stikla kupolu taču tikai visprecīzākos aparātus!
Tur nav ko brīnīties. Visi šie aparāti ir mūsu zinātnes vēstures dārgumi. Ar tiem strādājis Mihails Lomonosovs.
Pareizāk būtu pie Lomonosova svariem nolikt uzrakstu:
”Aparāts, kas lika pamatus mūsdienu ķīmijai.”
Formulējis vielas masas nezūdamības likumu un eksperimentāli to pierādījis ar šiem svariem, Lomonosovs nodibināja ķīmiju kā precīzu zinātni. No tā laika svari kļuvuši par galveno rīku jebkura ķīmiķa pētījumos.
Ņemsim ķīmijas grāmatu, kas nav sarakstīta senos viduslaikos, bet gandrīz “mūsu dienās” – gadus trīsdesmit, četrdesmit pirms Lomonosova. Vienā laidā tur var sastapt šādus eksperimentu aprakstus:
“Ņemts sodas daudzums, ko varētu uzbērt uz plaukstas, un pie tā pielieta sērskābe pēc ieskatiem. Pēc tam iztvaicēja kādu laiku un dabūja daudz smagākas nogulsnes par ņemto sodu.”…