Pēc tam, atnāk vēstnesis, kurš paziņo, ka mežs it kā ir sācis kustēties, kam Makbets netic. Viņš pavēl visiem uzbrukt. Klajumā Makbets nokauj jauno Sivardu, kurš piermo reizi devies kaujā. Sākās Makbeta un Makdala divkauja. Makbets sekojot pareģojumam, nebaidās ne no viena, kurš ir no sievas dzimis, tomēr izrādāš, ka Makdals nebija dzimis, bet gan izgriezts no mātes vēdera priekšlaicīgi. Skan taures par padošanos. Makdals nogalina Makbetu un atgriežas pie pārējiem ar Makbeta galvu. Sivards ar Malkomu apspriež jaunā Sivarda nāvi. Malkoms kļūst par karali un luga beidzas.
Šajā lugā vainas sajūtu izjūt tie, kuri ir grēkojuši. Šī vainas sajūta iedzen Makbetu un viņa sievu vājprātā. Par Makbetu kā piemēru var minēt viņa paša vārdus :” Ai, kādas rokas! Tās man plosa acis.
Vai visu okeānu ūdens spēs
Sīs asinis no rokām nomazgāt?
Nē, drīzāk neskaitāmo jūru ūdens
No manām rokām zaudēs zaļo krāsu
Un kļūs kā purpurs sarkans.”
Makbeta kundzi vainas sajūta noved līdz tādam stāvoklim, ka viņa stagā pa miegam un izdara pašnāvību.
…