Epilepsija ir viena no vissenāk aprakstītajām slimībām, par to runājis jau Hipokrāts pirms vairāk nekā diviem gadu tūkstošiem. Epilepsija ir pēc galvassāpēm otrā visbiežāk sastopamā hroniskā neiroloģiskā saslimšana – tā ir sarežģīta un smaga slimība. Pasaulē epilepsijas slimnieku skaits ir apmēram 1% no kopējā iedzīvotāju skaita. Attīstītās valstīs no 1000 000 iedzīvotāju gadā ar epilepsiju saslimst 50-70 cilvēku, jaunattīstītās valstīs slimības izplatība ir vēl augstāka no 100 līdz 190gadījumiem uz 1000 000 cilvēku. Arī mūsdienās tā ir bieži izplatīta – ar epilepsiju slimo 0,4-0,8 % iedzīvotāju attīstītajās valstīs, Latvijā – reģistrēti 7689 epilepsijas slimnieki ( 0,304% no iedzīvotāju skaita ) 0,3 %. Datus apkopoja epilepsijas centrs – L atvija ( Latvijas Epilepsijas Biedrība - LEB ). Slimības izplatība dažādās vecuma grupās ir atšķirīga. Augsti saslimstības rādītāji ir maziem bērniem, ar tendenci mazināties cilvēkiem agrīnos brieduma gados. Slimības otrs ,,vilnis” vērojams pacientiem pēc 65 gadiem. 50% - 60% gadījumu epilepsija sākas vecumā līdz 16 gadiem.
Medicīniski epilepsija ir smadzeņu darbības traucējums – smadzeņu šūnu (neironu) pārmērīgs uzbudinājums bioķīmisku procesu rezultātā, kuru izlādes laikā notiek lēkmes. Epilepsijas lēkmes iedalāmas divās galvenās grupās - lielās un mazās, tās var uznākt dažādos diennakts laikos gan miegā, gan nomodā. …