Vispārējs baroka un tā glezniecības raksturojums

Tekstā izmantotie termini un jēdzieni: Freska: 1)Glezniecības tehnika, kurā ar ūdenī izšķīdinātām krāsām glezno uz svaiga kaļķu apmetuma; 2)Darbs, kas izpildīts šajā tehnikā. Akants: 1) Tāds, kas saistīts ar monumentu, tam raksturīgs, pēc proporcijām vai nozīmības to atgādina. 2) Milzīgs, varens, dižens; ļoti nozīmīgs. Frontons: arhit. Ēkas fasādes, portika, kolonādes augšējais noslēgums (parasti trijstūra veidā).Metafora: Vārda vai teiciena lietošana pārnestā nozīmē, kur kādu parādību vai priekšmetu uz līdzības pamata nosauc citas parādības vai priekšmeta vārdā. Alegorija: Literatūras un mākslas izteiksmes līdzeklis — abstrakta jēdziena vai idejas izteikšana konkrētā tēlā, ko visbiežāk ar šo jēdzienu vai ideju saista viegli saskatāma analoģija.

Vārds “baroks” pirmoreiz sastopams 16. gadsimta beigās bez noteikta šā vārda tulkojuma. 18. gadsimtā termins guva vispārēja estētiska vērtējuma nozīmi, bet tas vienmēr bija negatīvs - klasicisma pārstāvjiem baroks asociējās ar kaut ko dīvainu, pārblīvētu, slimīgu. Tikai 19. gadsimta piecdesmitajos gados mākslas vēsturnieks J. Burkharts pirmoreiz interpretēja baroku kā vēsturisku stilu, posmu, kas likumsakarīgi nomainīja vēlīno renesansi, bet 80. gados pirmoreiz tika definētas baroka arhitektūras galvenās stilistiskās iezīmes. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados mākslas vēsturnieki iekļāva baroka ietvaros arī mūziku un teātri.
Izšķir agro baroku (1580- 1620), dižbaroku (līdz 17. gs. beigām) un vēlo baroku ( 18. gs. pirmā puse).
Baroks ir stils, kas valdīja Eiropas mākslā no 16. gadsimta beigām līdz 18. gadsimta vidum. Savu augstāko virsotni tas sasniedza Francijā, karaļa Luija XIV laikā. Kā vienus no stila pamatlicējiem ir jāmin Žans Lepetrs un Žans Berēns.…