19. Etiotropa un aizstājterapija. Piemēri.
Zāļlīdzekļu lietošanas galvenie mērķi ir:
• etiotropā jeb kauzālā terapija, kas vērsta pret slimības izraisītājiem (piemēram, antibiotikas vai fluorhinoloni infekcijas slimību ārstēšanā);
• aizvietotājterapija jeb aizstājterapija, kas tiek izmantota dabisko biogēno vielu deficīta (trūkuma) gadījumā (piemēram, insulīna preparātus lieto tā trūkuma gadījumā pie cukura diabēta);
20. Pediatriskā un geriatriskā farmakoloģija. Polifarmācija.
Organisma jutība pret zāļlīdzekļiem mainās atkarībā no vecuma. Kopumā bērni un vecāki cilvēki (pēc 60 gadu vecuma) ir jutīgāki pret zāļu iedarbību nekā cilvēki vidējos gados, tāpēc viņiem parasti nozīmē mazākas devas. Tas nepieciešams arī tāpēc, ka viņiem (sevišķi bērniem) ir mazāks ķermeņa svars. Ar zāļlīdzekļu darbības un lietošanas īpatnību pētīšanu bērniem nodarbojas pediatriskā farmakoloģija, bet veciem cilvēkiem - geriatriskā farmakoloģija. Pēdējā mūsdienās iegūst arvien lielāku nozīmi, jo vecāko gadagājumu cilvēku grupas īpatsvars kopējā valsts iedzīvotāju skaitā ir ievērojami pieaudzis.
Bērnam augot, palielinās ķermeņa masa un vienlaicīgi samazinās organisma jutība pret zāļlīdzekļiem, turklāt tā ir atšķirīga pret dažādām vielām. Tāpēc ir grūti dot vispārīgas rekomendācijas par zāļvielu dozēšanu bērniem. Lai noteiktu jebkuras zāļvielas devu, jāizmanto zāļu aprakstu, kurā norādīta tās augstākā reizes un diennakts deva bērniem līdz 6 mēnešu vecumam, kā arī dažādos vecuma posmos līdz 14 gadu vecumam. Pārējo preparātu devu bērniem nosaka, samazinot pieaugušo devu, pieņemot, ka uz katru bērna dzīves gadu nepieciešama 1/20 no pieaugušā devas. Piemēram, 5 gadus vecam bērnam nozīmē 1/4 -1/2, bet 12 gadus vecam - 75% no pieaugušā devas.…