V.Plūdonis

Tēma: skumjas pēc dzimtām mājām un vietām.

Ko autors gribēja pateikt:
Manuprāt, šīs dzejolis parāda cilvēka skumjas pēc tā, kas viņam bijis, no kā viņam bija jāšķirās. “Desmit gadu aizritējis, no tās dienas nebaltās...”, ar to autors parāda, ka šī dzejoļa varonis ne savas pašas gribas pēc ir pametis tēva mājas, bet tam bijis kāds nepatīkams apstāklis. Vēl šīs rindiņas mums parāda to, ka , laikam skrienot uz priekšu, skumjas paliek. Var paiet kaut trīsdesmit gadi, bet kādu šausmīgu notikumu Tu atcerēsies tik skaidri, it kā tas būtu noticis vakar vakarā, pie tam Tu atcerēsies to visos sīkumos.
Šī dzejoļa rindās es pamanīju sīkumu, kas liek domāt, ka šie notikumi bijuši agrā pavasarī, vai vēlā rudenī, jo koki ir bujiši kaili. Iedomājoties gleznu, kur ir kaili koki, sēras ardievas nes upe, sirdī sāpes un rūgtums, var nojaust, ka šī persona līdz sava mūža beigām nespēs to atcerēties bez sāpēm sirdī. Tas ir tapēc, ka tur pagājusi šī cilvēka bērnība, ikkatrs stūrītis ir pazīstāms un vairākkārt izpētīts. Dzejoļa varoni nemitīgi vajā domas par to, kā tad tagad ir viņa dzimtajās vietās. Vai stāv vēl viņa draugs ozols? Vai sveši cilvēki ir to nogāzuši? Vai ir dzīva liepa, kurā viņš lodāja, bitēm apkārt dūcot? Vai vēl tek viņa mīļais strauts? Tik daudz jautājumu, kas plosa dvēseli, un nevienas atbildes, kas remdinātu sāpes.
…