Zemes reforma Latvija 1920.-1936.gadā

Zemes reformas mīnusi.
Tā kā visi Latvijas pilsoņi varēja iegūt zemi, tad pieauga lauku iedzīvotāju skaits - laukos dzīvoja ap 76% no visiem iedzīvotājiem un tas nozīmēja, ka pilsētās dzīvoja tikai ap 24% iedzīvotāju. Agrārā reforma mainīja sociālo struktūru - samazinājās pilsētu iedzīvotāju skaits, bet palielinājies iedzīvotāju skaits laukos.
Galveno vērību agrārā refomā piegrieza ātrākai bezzemnieku apmierināšanai ar zemi. Lai to panāktu, zemes pieprasīšanas un piešķiršanas kārtību noteica pēc iespējas vienkāršāku. No zemes pieprasītājiem neprasīja nekādus dokumentāriskus pierādījumus par viņu tiesībām un priekšrocībām uz valsts fonda zemi un apmierinājās ar zemes pieprasījuma listē uzdotajām ziņām. Tās gan pēc noteikumiem bija divām personām jāapliecina, bet arī šim apliecinājumam nepiegrieza lielu vērību un piešķīra zemi arī pilsoņiem, kuru uzdotās ziņas bija tikai pašu apliecinātas, vai tās pat neviens nebija apliecinājis.
Tā kā zemi ieguva praktiski visi, kas vēlējās, tad laukos sāka trūkt darbaspēka - ne visi tikai ar ģimenes spēkiem spēja apstrādāt zemi. Laukstrādniekus nācās meklēt Latgalē, pēc tam - Lietuvā un Polijā.
Realizējot reformu, nereti notika spekulācijas ar zemi, korupcija - liels skaits jaunsaimniecību ieguva sliktas kvalitātes zemi, kas nenesa peļņu, vai lai ta nestu peļņu bija nepieciešami pielikt lielas pūles un materiāla, kas tikai varētu atstrādāt ne pēc īsa laika posma. Vai arī jaunsaimniecībai nebija tādu darba riku, kas būtu nepieciešams, lai apstrādāt zemi tā, lai ta varētu nest peļnu.
…