Ir jāatzīmē, ka klaušas tomēr pastāvēja, bet tikai slēptā veidā. Līgumos klaušas tika nosauktas par papilddarbiem vai pārvērstas naudas izsteiksmē. Otrā negatīvā parādība – muižnieku centieni aizvien paaugstināt nomu, tā izraisot zemnieku neapmierinātību.
Sākot ar 1863.g. Vidzemes zemes pārdošana jau noritēja plašāk. Jo baidoties no valdības iejaukšanās Baltijas iekšējās lietās un 60.gaud reformu attiecināšanu uz šejieni, kā arī saimniecisku apsvērumu mudināts, Vidzemes un Kurzemes muižnieku vairākums pēc ilgām diskusijām landtāgos, piekrita daļu no visām savām zemēm pārdot zemniekiem, bet, protams, izvēloties sev visizdevīgākos noteikumus, ko garantēja tā dēvētie brīvie līgumi.
Ar brīvlaišanu notika pāreja uz brīvajiem līgumiem un klaušu nomu, pie kam klaušu darbus tagad pildīja ne vairs dzimtcilvēks, bet formāli brīvs zemnieks. Taču jau drīz pierādījās, ka „ brīvie savstarpējie līgumi” noveda pie:
• Nomas slēgšanas uz īsu laiku (no 1820. – 1830.gados līgumus slēdza uz 3 – 6 gadiem);
• Klaušu apjomu pieaugums (notika muižu saimniecību paplašināšanā, kā arī sāka audzēt jaunus kultūraugus – kartupeļus, bietes);
• Riežu sistēmas plašas ieviešanas (muižas tīrumus un pļavas iedalīja gabalos – riežās – un katram zemniekam, saskaņā ar līgumu, bija jāapstrādā katram savs iedalītais gabals);
• Zemnieku sētu „spridzināšanas” – pievienošanās muižu laukiem.
Latgalē salīdzinājumā ar muižas zemes platību zemnieku lietošanā bija neliela zemes platība. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas zemnieku rīcībā palika tikai iedalītā zeme, t.i., zeme, kas viņu rīcībā bija pirms tam, tās platība bija niecīga, salīdzinot ar zemnieku skaitu. Lai piepirktu zemi no muižas, zemniekiem trūka naudas un bija arī citi šķēršļi.
…
