g) Ko par latviešu dzīves uzskatu liecina tikai cilvēku drānās atrodamais pavediens - spīts?
“…septītais pavediens — spīts — atrodams tikai cilvēku drānās. Varbūt tautas vienreizīgo raksturu viszīmīgāk izsaka nepārtulkojami izteicieni, un latviešu spīts, šī sīkstā, sīvā spēja izturēt, ir tikpat nepārtulkojams vārds kā angļu common sense. Ir Eiropā zemes, kur verdzībai bijušas tikpat bargas formas, bet tur tā tautu (piem., senos prūšus) pilnīgi iznīcinājusi. Viņš spītē bargiem kungiem, spītē nebaltai dienai un nāvei ticībā, ka arī pēc garākās nakts uzausīs rīts un pēc bargākās ziemas uzplauks pavasaris.” Zenta Mauriņa raksta, ka tikai cilvēkiem ir raksturīgs spītīgums, tas ir tas, kas atdala parastus cilvēkus no Dieva, jo Dievs nekad nedarīs neko pretēji kāda gribai.
h) Kurš pavediens tev ir tuvāks? Kāpēc? (50-70 vārdi)
Visi esejā aprakstītie pavedieni man ir tuvi, bet visvairāk manu uzmanību pievērsa trešais pavediens – zeme, “Latvietim zeme ir svēta, gandrīz vai svētāka nekā debess… Kamēr viņš kopā ar zemi, ar savu zemi, viņš nepazīst melno izmisumu un stindzinātāju vientulību, vienmēr viņa ausīs čukst kāda balss: «Klau, tevi mīlē kāds! Šai vecai, labai zemei uz tevi draudzīgs prāts». Pareizi saka – “nekur nav tik labi kā mājās”, jā, varbūt citas valstis ir lielākas, bagātākas un skaistākas, bet tā nav dzimtene, tā nav tā zeme, kur tu esi piedzimis. …