Freids publicēja daudzus darbus, bet nekad nebija artikulēti veidojis vienotu un pilnīgu psihoanalītiskās teorijas izklāstu, pie tam, arī paši darbi galvenokārt bija tikai iesvētījumi, jo sākās ar “par”, “sakarā ar”, “ievads” u.tml. Tāpēc Freida tekstos arī rodamas dažādas psihoanalīzes noteiksmes: dvēseles neapzināto procesu teorija, pārnesumu atklājusī metode, izstumšanas korektūra, dvēseles konfliktus risinošā metode, ilūziju sagraušanas metode u.c. Ar laiku Freids nonāca pie apziņas par psihes trīslīmeņu (trīsslāņu) uzbūvi – Es, Tas, Virs-Es. Apziņu Freids aplūkoja kā simboliski daudzstāvīgu, daudzslāņainu veidojumu, no kura “dzīlēm” uznirst jēgveidojumi, kuros cilvēks var iesaistīties, to neapzinādamies. Līdz ar to veidojās paplašināta apziņas izpratne, kurā runa ir par apziņas dzīves struktūrām. Freida psihoanalīzē arī pastāv tendences saistīt šīs struktūras ar cilvēka vai cilvēces bērnību. Psihoanalīzē tiek uzsvērts, ka apziņas fakti veidojas saistība ar ķermenisko dzimumatšķirību, tas ir, apziņa ir saaugusi ar ķermeniski miesisko un ieaugusi cilvēka pasaulē. Apziņa pastāv, jo norisinās darbs ar to.
Freids necentās publiski iztirzāt savu dzīvi, bet psihoanalīzes izklāstā drīzāk izmantoja apofātismu. Freids rakstīja: “Lasītājam, kurš pats vēl nav veicis nevienu analīzi, varu tikai dot padomu nevēlēties visu uzreiz, bet visam, kas seko, veltīt bezpartejisku uzmanību un gaidīt turpmāko.”
Freids gandrīz visu mūžu pavadīja Vīnē, pilsētā, kuru mīlēja un vienlaikus neieredzēja. …
