Zinātne 19. gs. sākumā turpināja 18. gs. beigās sākto virzību, taču 19. gs. otrajā pusē zinātnes attīstība kļuva vēl dinamiskāka – „tvaika laikmeta” vietā nāca „elektrības laikmets”. Gadsimta beigās sākās pētījumi atomfizikā, kas turpināja attīstīties 20. gadsimtā.
19.gadsimtā zinātņu uzplaukums veicināja tehnikas industrializācijas un sabiedrības attīstību, jo rūpniecības attīstība nebija iedomājama bez sasniegumiem fizikā un ķīmijā. Dažādām zinātnēm mijiedarbojoties, sabiedrība ieguva iespējas straujākai attīstībai.
Dabaszinātnēm diferencējoties, jau 18.gs. no ģeogrāfijas atdalījās un par patstāvīgām zinātnēm kļuva ģeoloģija, vēlāk – klimatoloģija, fitoģeogrāfija, okeanoloģija. Interese par vēsturisko pagātni rosināja zinātniekus iedziļināties folklorā un pētīt primitīvās sabiedrības un senās civilizācijas. Izveidojās arheoloģija un antropoloģija.
19. gadsimtā radās mūsdienu sabiedriskās zinātnes – socioloģija un psiholoģija.
G. Monžs izveidoja tēlotājas ģeometrijas zinātni, kas deva iespēju projicēt ķermeņus uz plaknes, trīsdimensionālus veidojumus reducēt uz divdimensionālajiem vai vismaz tos attēlot.
1800. – E. Kārlailam un V. Nikolsonam izdevās īstenot elektrolīzi – ūdens sadalīšanu ar elektrisko strāvu. H. Deivijs bija pirmais, kas izskaidroja siltumkustību.
1801. – Vācu fiziķis Riters atklāj ultravioletos starus.…