Raksta domu grūti uztvert pirmajā lasīšanas reizē, tas ir jālasa vairakkārt. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka tekstam trūkst koncentrētības un skaidrības, tas ir apcerējums par noteiktu tematu, beigās tā arī neizveidojot vienu galveno vēstījuma kodolu. Tekstam trūkst precizitātes, daudz kas no tā, ko saka autors, tiek vispārināts un lasītājs nevar atšķirt, kuras ir autora personīgās pārdomas, kas ir pateikts vispārīgi un kas ir balstīts uz zināmiem teorētiskajiem avotiem. Savu personīgo viedokli M. Vanags iezīmē tikai trīs reizes, to uzsverot ar vārdiem: „Man šķiet...”, „Baidos, ka...”, „...,manuprāt,...”. Iespējams, ka autors ir mēģinājis padarīt tekstu saprotamāku un tuvāku visiem lasītājiem, izmantojot uzrunu „jūs”, taču tas konfrontē ar kopējo teksta stilu, kurā ir vairāki termini, teikumi ar sarežģītu struktūru, kuriem vajadzētu liecināt par to, ka tas tomēr ir populārzinātnisks raksts, nevis vienkārši viedoklis kādā nenopietnā izklaides žurnālā. Lai kā autors necenstos, teksts nevar kļūt saprotams visiem lasītājiem, jo ne visi ir kādreiz prātojuši par šo tematu. Iespējams, vairākiem liksies nepieņemams arī žurnālista stils, kas ir pārāk emocionāli piesātināts un uzsver viņa personīgo attieksmi pret tematu un pašu Lindu Curiku vairāk, nekā loģiskus spriedumus par mūsdienu situāciju, kurus viņš varētu likt priekšā lasītājiem teksta gaitā. …