I gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Persijas teritorijā dzīvoja mīdiešu ciltis, kuras bija radniecīgas skifiem. Šo cilšu valoda piederēja pie indoeiropiešu valodu saimes. Pirmā gadu tūkstoša vidū pirms mūsu ēras persiešu valdnieki no Ahemenīdu dinastijas, starp kuriem visslavenākie bija Dārijs un Kserks, pakļaujot sev neskaitāmas senās pasaules tautas, izveidoja milzīgu valsti. Persija bija un arī tagad, protams, ir zeme ar ļoti sarežģītu un kontrastainu klimatu – šeit ir plaukstošas oāzes, tuksneši, stepes, skarbas plakankalnes. Milzīgās teritorijas ar ļoti atšķirīgajiem dabas apstākļiem, kuras apdzīvoja un pārvaldīja persieši, radīja ļoti dažādu un atšķirīgu sadzīves kultūru – varbūt, šādu daudznacionālu valsti var salīdzināt ar mutuļojošu straumi, kurā kūsā sarežģīta, pretrunīga, bet tai pašā laikā nacionāli, garīgi un politiski daudzveidīga dzīve. Īpatnēji, ka tieši uz šāda ļoti raiba kultūras un tātad arī reliģiskās izpratnes fona samērā īsā laika sprīdī varēja rasties milzīgu valsti vienojoša ticības mācība. Par salīdzinājumu šeit var pieminēt senos ebrejus, kuriem vienotas ticības ieviešanai tikai vienas tautas ietvaros bija nepieciešami vairāki gadsimti.
Kaut gan visticamāk zoroastrisms ir neaptverami sens, jo daži tā elementi ir pat attiecināmi uz indoeiropiešu laikmetu1, pēc tradīcijas uzskata, ka šī seno persiešu reliģiskā mācība radusies Persijā ( mūsdienu Irāna…
