Apvienojot objektus sērijā, skaitā un klasifikācijā, veidojas objektu konstitutīvās operācijas- pilnu objektu sistēmas. Iekļaujot objektus klasēs, vienu otrā, rodas daļu iekļaušana veselā. Tādā veidā vienlaicīgi ar jēdzienu „klases”, „attiecības” un „skaitļi” formēšanos, paralēli veidojas laika un telpas grupēšanas pamatiezīmes. Laika attiecībām „līdz” un „pēc” ir turpinājums „vairāk”, „mazāk”, „ilgi”. Tās apvienojot vienā sistēmā, bērns veido vispārējā laika jēdzienu dažādām kustībām dažādos ātrumos.
Bērns prot strukturēt telpu: attālums, garums, perspektīvas utml.
Tomēr bērni nav spējīgi veidot spriedumus verbāli. Tās ir konkrētas operācijas nevis formālas. Tās ietver spēju veidot loģisku runu, neatkarīgu no darbības, bet saņemot verbālu uzdevumu, nespēj to verbalizēt. Ir arī grūtības ar augstas pakāpes abstraktu domāšanu.
Pat bērnu humors ir konkrēts (Kas ir melns un balts uz 16 riteņiem?)
Formāli loģisko operāciju stadija (11 līdz 14 gadi)
Šajā periodā notiek formālās domāšanas izveidošanās. Periods sākas ar intelekta pilnīgu pārveidošanos. Spriešana pamatojas uz tīri verbāliem jeb loģiskiem formulējumiem.
Bērni apgūst spēju loģiski domāt ar abstrakcijām, t.i., ar „iespējamo” tikpat labi kā ar „esošo”. Var strādāt ar hipotētiskām situācijām un spēj izdomāt loģiskas iespējamības, nenosakot, kuras no tām patiešām sastopamas reālajā pasaulē. Šī spēja ir vairāk nekā vienkārša iztēle. Tā ir sistemātiska loģisko alternatīvu atsegšana. Veidojas zinātniskā jeb hipotētiski deduktīvā domāšana un pašvērtējošā domāšana.
…
