Latvijai drīz jau būs 20 gadi kopš otrās neatkarības atgūšanas, bet sabiedrība vēl
joprojām atrodas pārmaiņu procesā. Mainās politiskās un ekonomiskās iekārtas, to pastiprina
gadsimtu mija. Izglītību galvenokārt ietekmē padomju laika ieradumi, brīvvalsts un ārzemju
valstu pieredzes adaptēšana. Padomju laika pedagogi ir apmierināti ar iegūtās izglītības
kvalitāti, kā galvenās atziņas uzsverot:
• izglītības saturs ir tikai iepriekšējo paaudžu zināšanu pārmantošana;
• mācīšanās ir skolotāja norādījumu pildīšana (autoritārs režīms);
• izglītības prakse balstās uz skolotāju kā mācīšanās un izglītības galveno
paraugu.
Tāpēc ar neatkarības atgūšanu aktualizējās 20. – 30. gadu pedagoģiskās idejas, kuras
mēģina atjaunot un piemērot mūsdienu prasībām un situācijai. Sākās dažādu ārzemēs gūto
ideju ieviešana. Diemžēl bieži vien tās ir pretrunīgas un neizprastas līdz galam (26, 45. –
46.lpp.).
Straujās, dinamiskās pārmaiņas attiecas uz visu pasauli. Notiek arvien lielāka un
biežāka saskarsme un mijiedarbība starp cilvēkiem, dažādām tautām, kultūrām un vērtībām.
Tās ir jaunas iespējas, bet arī jauni problēmjautājumi. Īsā laika periodā (20 gadu laikā) cilvēki
piedzīvoja Padomju Latviju, Neatkarīgu Latviju, Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā.
Vietā būtu Raiņa vārdi „Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”.
Strauji mainoties vērtībām, tām dažādojoties, mainās arī pedagoga un skolēna attiecības.
Skolēnu uzvedība kļūst arvien aktuālāks jautājums gan pedagogiem, gan pašiem skolēniem,
kuru uzvedība bieži vien nesekmē mācību rezultātus. Klasiskās vērtības, kas bija nozīmīgas
ilgā laika posmā, sāk strauji zaudēt aktualitāti. Skolēnam arvien grūtāk ir piemēroties
mainīgajai sabiedrībai, dažādām normām, situācijām. Trūkst sevis apzināšanās, morālā
izglītība vairs nav veidota uz stabiliem pamatiem.
Pedagogi, kuriem jāveic jaunā cilvēka izglītošana un audzināšana, ne vienmēr pārzina
mūsdienu aktuālās problēmas. Ir neziņa par to, kā rīkoties, kā uztvert, saprast apstākļus, un,
protams, kā adekvāti reaģēt uz dažādām problēmsituācijām, konfliktiem. Sabiedrība mainās
straujāk un tā ir daudzšķautņaināka nekā agrāk. Skolotājam būtu jāpiemērojas šīm pārmaiņām
un jāspēj izvēlēties metodes un uzdevumi reģionam, skolai, konkrētai klasei.
Pedagogam visos laikos bija jābūt kompetentam, lai risinātu disciplīnas problēmas,
negatīvas attieksmes pret skolu un dažādiem sabiedriskajiem pienākumiem u.tml. Bet laikam
ejot disciplīnas problēmas skolā ir papildinājušās ar vāju motivāciju mācīties, apreibinošu
vielu lietošanu, vardarbību, neiecietību, necieņu pret vienaudžiem un veciem cilvēkiem u.tml.
-2-
Mainās sabiedrības attieksme pret skolu kā institūciju, un izpratne par tur notiekošajiem
procesiem. Mainās atbildības starp ģimeni un skolu. Vecāki kļūst arvien aizņemtāki, bērnus
arvien ātrāk atdot kādās mācību iestādēs (bērnu dārzos, „silītēs”), jo vecākiem ir jāpelna
nauda vai jādzīvo dubultā vai pat trīskāršā dzīve. Skolā parādās divi vai vairāk tēvi un mātes.
Tagad ir jau normāli, ja uz skolu atved viens tēvs un aizved cits. Audzināšana ģimenēs kļūst
nepilnvērtīgāka, virspusēja, tam atvēl arvien mazāk laika. Līdz ar to audzināšanas funkcija
diemžēl arvien vairāk tiek nodota skolai. Audzināšana ir viens no svarīgākajiem faktoriem
cilvēka personības veidošanā. Tas arī noteica pētījuma tēmu „Audzināšanas procesa
izpratne sabiedrībā”.
Pētījuma mērķis: pētīt sabiedrības pārstāvju izpratni par audzināšanas procesu.
Pētījuma objekts: audzināšanas process.
Pētījuma priekšmets: audzināšanas procesa izpratne sabiedrībā.
Pētījuma hipotēze: sabiedrības pārstāvjiem, atkarībā no viņu sociālā stāvokļa un
vecuma, izpratne par audzināšanas procesu ir ļoti atšķirīga.
Pētījuma uzdevumi:
• apgūt un analizēt teorētiskos pamatus par izvirzīto problēmu;
• veikt aptauju dažādām sabiedrības pārstāvju grupām: gan pēc vecuma, sociālās
piederības (skolēni, studenti, skolotāji, vecāki, vecvecāki, cilvēki, kuri plāno
bērnus un cilvēki kuriem nav bērnu, kuri bērnus neplāno).…
