Pati svarīgākā cilvēkresursu tirgus iezīme, kas to atšķir no visiem pārējiem tirgiem ir tas, ka prece, kas tiek apmainīta, ir ietverta dzīvā būtnē. Īpašumtiesības uz preci, teiksim, kā mieži, ir pilnīgi apgrozāmas starp pircēju un pārdevēju, un tādējādi nevienai pusei neinteresē otras puses privātās iezīmes (dzimums, rase un tā tālāk); vienīgā lieta, kas tiem rūp, ir noteikt sev izdevīgāko cenu. Tāpat arī vienalga, kam un kur mieži tiek pārdoti. Šis princips nedarbojas darba tirgū. Darbs kā pakalpojums ir daļa no tā ko piedāvā, tādējādi starp darbinieku un uzņēmumu ir jābūt tiešām attiecībām. Tas, un vēl fakts, ka cilvēkiem ir izvēle, kādos apstākļos strādāt, rada apmaiņu darba tirgū būt ne tikai atkarīgai no algas lieluma, bet arī no daudziem citiem faktoriem. Šie citi faktori sevī ietver savienojuma iespējas, darba apstākļus, darba prestižu, līdzstrādnieku rasi vai dzimumu un vadības attieksmi. Šie faktori ir svarīgi, jo izejot no tiem, darbinieki izlemj, pie kā strādāt, uzņēmumi izlemj, ko algot. Vērā tiek ņemti vēl daudzi citi apsvērumi.
Otra nozīmīgākā sastāvdaļa cilvēkresursu tirgum ir tā kvalitāte ilgā laika posmā. Ar tik daudzām pieejamām lietām kā mašīnām, apģērbu un tā tālāk, pircēji un pārdevēji pārslēgsies no viena uz otru, meklējot izdevīgāko cenu. Šāda tirgus izpētīšana notiek arī darba tirgū, bet daudz vājākā formā, lielo izmaksu dēļ, kā arī tādēļ, ka darbinieki bieži maina darbu. Darba devējam ir izdevīgi izveidot patstāvīgu darbinieku štatu, kas ir labi apmācīts, nevis patstāvīgi tērēt līdzekļus jaunu darbinieku apmācīšanai. Tāpat arī darbinieku interesēs ir strādāt pie viena un tā paša darba devēja ilgāku laiku, jo nostrādātiem gadiem nāk līdz lielāka alga un daudzi citi labumi, kā arī cilvēki novērtē to drošības sajūtu, ko viņi izjūt, būdami spējīgi apgādāt savu ģimeni.
Pati svarīgākā ilgā laika nodarbinātības iezīme ir tā, ka attiecības starp darbiniekiem un uzņēmumiem samazina algu jūtīgumu pret izmaiņām pieprasījumā un piedāvājumā. Klasisks piemērs ir fondu biržas, kur cenas krīt un kāpj katru dienu. Taču darba tirgū tā nenotiek. Kamēr bezdarbnieki meklē darbu un vēlas strādāt par zemāku algu, uzņēmums nav ieinteresēts viņus nolīgt uz zemo algu pamata, jo viņus būs vēl nepieciešams arī apmācīt, kas radīs vēl lielākus izdevumus. Tādējādi, kamēr preču tirgū cenas peld augšā lejā, darba tirgū algu izmaiņas notiek ļoti lēni (īpaši lejupejošā virzienā). Šīs lēnās algu izmaiņas dēļ, darba tirgū uz kādu ilgāku laiku var nebūt stabilitātes, kamēr algu samaksa vai nu pietiekoši kāpj, vai krīt, lai radītu nepieciešamos regulējumus darba tirgū, lai atgrieztu līdzsvaru.
Trešā unikālā iezīme, kas cilvēkresursu tirgu nošķir no citiem tirgiem, ir lielā dažādība tirgotajai precei. Preces parasti tiek pirktas, ņemot vērā vispirms cenu, tad vēl izskatu, kvalitāti, firmas zīmi. Darba tirgū šo faktoru ir daudz vairāk. Darbinieki atšķiras pēc rases, dzimuma, vecuma, izglītības, pieredzes, iemaņām un personības īpašībām, kā arī motivācijas. Kamēr uzņēmumam, iespējams, ir vairākas iekārtas no kurām izvēlēties dažas ar kurām ražot savu produkciju, tad katrs pretendents ir savā ziņā unikāls ar tikai viņam piemītošām īpašībām, spējām, iemaņām un tā tālāk. Izvēloties darba devēju, strādniekiem nākas saskarties ar šo pašu problēmu attiecībā uz darbu. Darba devēji un darbs atšķiras pēc veida un grūtības pakāpes, papildus labumiem un algas.
Šī lielā atšķirība starp darbiniekiem un darbu rada divas sekas darba tirgū:
nepieciešams, lai darba apmaiņa notiktu, ņemot vērā ne tikai algas lielumu, bet arī citus faktorus;
informācijas ievākšanas grūtības, kas ir jāpārvar gan pircējiem, gan pārdevējam, pirms apmaiņa var notikt.
…
