Mājoklis atrodas starp galvenajiem cilvēka dzīves darbībai un eksistencei nepieciešamās vides nodrošinājumiem. Tas pats elements ir viens no spilgtākajiem tautas labklājības rādītājiem, jo mājoklis ir viens no nekustamā īpašuma tirgus elementiem. Līdz ar to ieguldījums mājas uzturēšanā un saglabāšanā ceļ dzīvokļa īpašuma kvalitāti un vērtību, kā rezultātā arī cilvēku labklājību.
Tāpēc mājokļu joma ir iekļauta Eiropas Savienības finanšu instrumentu prioritātēs. Un joprojām turpinās ES finanšu līdzekļu apgūšana mājokļu problēmu jomās.
Latvijas valsts nopietnu politikas darbošanos šajā nozarē uzsāka 1996. gadā, kad tika apstiprināta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātā “Mājokļu politikas koncepcija”.
Sākumā, lai apsaimniekotu savu teritoriju, jākļūst par tās īpašnieku, kas savukārt kļuva iespējams privatizācijas ceļā. Pats process jau gadiem ilgi notiek Latvijā. Bet kļūt par īpašnieku vēl nenozīmē rīcības brīvību un visatļautību, nekustamo īpašumu ir jāmāk uzturēt pienācīgā līmenī un līdz ar to rodas vairāki jautājumi: Ko ar to īpašumu darīt? Kādā veidā? Un lai arī saglabātu pieņemamu cenu? Kas vispār ir saistīts ar mājas apsaimniekošanu un kā tas tiek risināts? Šos un virkni citu jautājumu pēdējos gados uzdod sev katrs privatizētā dzīvokļa īpašnieks.
Vairums Latvijas iedzīvotāju dzīvo padomju laikā būvētajās daudzstāvu dzīvojamās mājās, kuras veido mūsu pilsētu mikrorajonus un neapšaubāmi ir Latvijas dzīvojamā fonda pamats. Un jautājums, kā saglabāt un attīstīt šīs daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas un rajonus, ar katru gadu arvien saasinās, jo aptuveni 1/3 ēku ir būvētas pirms 2. Pasaules kara, 60% Latvijā esošo dzīvokļu tika uzcelti laika posmā no 1961. līdz 1990.gadam un vairums no tām ir no gataviem paneļiem celtas daudzstāvu ēkas. Tā laika būvju specifikācijās teikts, ka ēkas ir „ilgmūžīgas”, bet tas ir iespējams tikai pie nosacījuma, kad ēkas tiek pienācīgi koptas.
Pēdējā laikā nekustāmā īpašuma tirgū notiek daudz izmaiņu: pārsvarā tiek celtas jaunas mājas, tā sauktie jaunie projekti, palielinoties ģimeņu ienākumiem cilvēki sāk domāt par savrupmāju. Bet tomēr lielākā valsts iedzīvotāju daļa atbilstoši saviem ieņēmumiem un dzīves situācijai turpina dzīvot pirms tam uzceltajās mājās, daudzām no kurām ir virs 25 gadiem un kalpošanas laiks jau sen ir iztecējis.
Pēc statistikas datiem mājokļa vidējā kopējā platība uz vienu iedzīvotāju Latvijā sastāda 24,6 m2, kas ir apmēram 2-3 reizes mazāk nekā Eiropas Savienības valstīs, kur dzīvojamajā fondā pārsvarā ir 3-5 istabu mājokļi, bet Latvijā – 1-2 istabu mājokļi, kā arī to kvalitāte salīdzinot ar Eiropas Savienības valstīm ir zemāka. Dzīvojamās ēkas ir salīdzinoši vecas un nekvalitatīvas, it sevišķi no siltuma patēriņa viedokļa, kas pēdējā laika tiek īpaši uzsvērts gan Latvijā, gan Eiropā, gan visā pasaulē.
Pēdējā laikā tiek daudz runāts par esošo ēku atjaunošanu un renovāciju. Mājas uzturēšana, savlaicīga tehniskā apkope un remonti palīdz pagarināt mājas dzīves ciklu, kas ir katra īpašnieka interesēs. Tāpēc ir svarīgi pareizi noorganizēt apsaimniekošanu un savlaicīgi veikt kārtējos un kapitāla remontu darbus bojājumu novēršanai. Tomēr, renovējot var iegūt papildus pozitīvu efektu un bieži vien īpašnieki nolemj renovēt, lai iegūtu vairāk komforta gan iekšējā, gan ārējā vidē, bet arī ir iespēja apsvērt iespēju samazināt komunālos izdevumus, veicot atbilstošus uz taupīšanu vērstus remonta pasākumus.
Tā kā pasaulē palielinās siltuma un enerģijas cenas, kā arī tiek runāts par „siltumnīcas efektu”, un arī ienākumu līmenis valstī nepieaug tik strauji, kā rēķins par komunālajiem pakalpojumiem. Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, līdzīgi kā pārējās dalībvalstīs, arī Latvijā šajā jomā jāpiemēro un jāievēro noteiktie kritēriji un jāsāk taupīt enerģiju. Tas nosaka enerģijas taupīšanu no gala patērētāja puses kā galveno prioritāti, pārdomājot renovācijas nepieciešamību. Tāpēc darbā gaitā problēmas un to risinājumi tiks izskatīti tieši no energopatēriņa, energoefektivitātes un tam atbilstošu pasākumu viedokļa.…
