IETEIKUMI PEDAGOGIEM
Nepieciešams pēc iespējas plašāks skatījums – skatījums uz bērnu kā veselumu, ko ietekmē daudzi dažādi faktori.
Tā kā vairāki pedagogi atzīst, ka nav pietiekami informēti par hiperaktivitāti un tās problēmām, tad viņiem nepieciešami dažādi ieteikumi, kā strādāt ar šiem bērniem.
Lai sekmīgi cīnītos ar hiperaktivitātes sindromu, skolotājam šajā darbā ir jāievēro zināmas vadlīnijas:
pirmajā vietā liekama ārsta un psihologa izziņa;
terapija bez precīzas diagnozes ir gan nepieļaujama, gan nolaidīga rīcība;
terapija atkarīga no visu iesaistīto personu sadarbības (piem., mājas un bērnudārzs);
tās paredz vecāku un skolotāju informētību par hiperaktivitātes simptomiem un cēloņiem (Roge J., Mēlere B., 2003, 62).
Kā atzīst grāmatas „Citādi bērni” autori, skolotājam jāvelta uzmanība četriem punktiem:
1. …..UDS izskaidrošana, mēģinājums modināt izpratni par bērna uzvedību;
2. …..neko nelīdz arī problēmas pāradresēšana vecākiem, vēl mazāk – vienpusīga vainas uzvelšana (Ja viņi mājās neko nedara, kāpēc tad man to vajag!” vai „Ja vecāki tādi, tad taču ir saprotams, ka bērns tā rīkojas!”).….nepieciešama skolas un ģimenes sadarbība.
3. Tā kā bērni ar UDS uztver pārāk daudz kairinājumu, kurus nespēj pārstrādāt, domāt par to, ka kādas klusas, netraucējošas papildaktivitātes stundas laikā ir pieļaujamas.
4. ….uzrunāt tieši. Norādījumiem jābūt īsiem, sakāmais jāpastiprina ar mīmiku un žestiem. Jāizvairās no divdomīgiem izteicieniem, uzdevumi jāformulē, sadala atsevišķos posmos. Acu kontakts - tikpat svarīgs, kā fizisks pieskāriens (piemē. draudzīgi roka uz pleca) (Roge J., Mēlere B., 2003, 62).
Pedagogam ir jāprot izvairīties no asiem strīdiem ar bērniem un runājot ar hiperaktīvu bērnu nelietot nekādus zemtekstus.
Katram pedagogam arī jāizprot hiperaktīva bērna uzvedību, jāzin un jāizpēta hiperaktivitātes pazīmes. Viņam jāizvērtē hiperaktīvu bērnu no tā, kas viņam ir, nevis no tā, kas viņam trūkst. Šiem bērniem ir grūtības ar mērķu sasniegšanu, tāpēc pedagogam ir jāpalīdz izvirzīt mērķi, kas palīdzētu tikt līdz galamērķim.
No pedagoga puses ir nepieciešama precīza mācību darba plānošana. Papildu grūtības rada arī dažādi mācību vides faktori, tāpēc:
ir svarīgi, lai bērnam būtu sava vieta klasē. Lai klases telpa būtu pietiekoši plaša, ar izkustēšanās iespējām, mājīga;
lai skolotājs īsteno dažādas netradicionālas pieejas- ļaut bērniem pildīt uzdevumus guļus, tupus uz grīdas - vienatnē, pa pāriem, nelielās grupās;
bērniem nepieciešams arī mācīšanās laikā ļaut ik pa laikam izkustēties;
hiperaktīvos ietekmē citu paraugs (gan pozitīvais, gan negatīvais). Pedagogam jāizmanto tas;
samaziniet uzmanības novēršanas iespējas;
izveidojiet klases darba režīmu un piešķiriet lielu nozīmi klases noteikumiem;
pielāgojiet darbu uzdošanai vajadzīgo laiku;
rīkojumus izsakiet skaidri un nepārprotami;
izmantojiet vienaudžu palīdzību mācību procesā;
iekārtojiet īpašu uzdevumu mapes;
izrādiet bērnam vārdisku uzmanību, kā arī izmantojiet pamudinājumus un apbalvojumus;
negatīvas uzvedības gadījumos izsakiet tikai vienu brīdinājumu;
iesaistiet vecākus un sadarbojieties ar viņiem;
ievērojiet mācību stratēģiju, kas šķiet iedarbīga konkrētajam audzēknim ar uzmanības deficītu.
Lai uzlabotu bērna prasmi klausīties, vajadzētu ievērot šādus nosacījumus:
runājot ar bērnu, izmantot īsus, vienkāršus teikumus. Pārliecinieties, ka lietotais vārdu krājums ir piemērots bērna vecumam;
vienā reizē bērnam dot tikai vienu norādījumu. Atkārtot to tik bieži, cik tas nepieciešams;
novērst konkurenci bērnu starpā, lai bērns nekļūst pārāk aktīvs, līdz ar to nedzird informāciju.
Daudziem hiperaktīvajiem bērniem ir grūtības laika plānošanā, tāpēc tiek ieteikti šādi paņēmieni viņu laika izjūtas veidošanai:
palielināt laiku, kas paredzēts uzdevumu veikšanai;
radīt ierastu ikdienas pienākumu veikšanas kārtību. Ja rodas izmaiņas, izskaidrot tās bērnam un līdz ar to arī vajadzīgās uzvedības izpausmes, kuras no viņa tiek gaidītas.
Psihologi M.Rozenbergs, R.Vilsons, L.Mahedī un P.Sidelars uzskata, ka nepieciešams izkopt šādas sociālās prasmes:
acu kontaktu;
saskarsmes ar vienaudžiem kvalitāti un kvantitāti;
rotaļu;
uzvedību sarunas laikā;
kontaktu uzsākšanu ar pieaugušajiem un atbildēšanu uz tiem;
pozitīvo un negatīvo izjūtu pieņemamu izteikšanu (Liepiņa T., 1998, 48).
Ieteikumus pedagogiem darbā ar hiperaktīviem bērniem esmu apkopojusi nelielā attēlā (skatīt 6. pielik.). Vairāki pedagogi man izteica vēlēšanos, saņemt šos ieteikumus, līdz ar to šo attēlu pievienoju bukletam (skatīt 7. pielik.).
NOBEIGUMS
Hiperaktīvie bērni ir ļoti īpaši bērni. Viņu problēmu ir pētījuši pedagogi un psihologi visā pasaulē. Arī Latvijā šī problēma ir aktuāla un ar to ikdienā saskaras gan skolotāji, gan vecāki.
Ļoti svarīgi ir atklāt hiperaktivitātes sindromu, kā arī laikus uzsākt primāro pazīmju korekciju, lai novērstu hiperaktivitātes sekundāro pazīmju veidošanos
Diemžēl hiperaktivitāti sindromu bieži pamana diezgan vēlu. Skolotāji sūdzas, ka bērns pārtrauc citus, nevar nosēdēt mierīgi, ir neuzmanīgs, nespēj pabeigt darbu vai neklausās. Ir gadījumi, kad šie bērni atpaliek sociālajā ziņā.
Nepietiekamu zināšanu dēļ skolotāji hiperaktīvo bērnu nepieņemamas uzvedības izpausmes izskaidro kā nedisciplinētības rezultātu. Katrā šādā „problēmbērnā” ir arī kaut kas labs, tikai tas ir jāpamana, lai palīdzētu pareizā virzienā darboties.
Lai sekmīgi cīnītos ar hiperaktivitātes sindromu, noteicoša loma ir visu iesaistīto personu sadarbībai: vecākiem, skolotājiem un psihologam.
Pedagogiem ir jāpazīst bērna īpatnības un viņa raksturs. Viņam jābūt gan kā skolotājam, gan kā rotaļu biedram.
Mūsu valstī daudz ir jārunā par audzināšanas kvalitāti. Šī problēma ar hiperaktivitāti ir jārisina jau PII, jo skolā tas jau ir par vēlu. PII grupiņās ārzemēs ( kurās valstīs ? no kurienes tādi dati ? ) ir 5-6 bērni. Vai tas notiek arī pie mums? Latvijā ir vajadzīgi divi pedagogi grupā, jo mums vienā grupiņā vidēji ir 20 un vairāk bērni.
Pedagogiem būtu ieteicams pie vecākiem iet ar pozitīvu attieksmi, tad vecāki atvērsies, jo viņi ne vienmēr saskata šīs problēmas.
…
