Ievads
Līdz ar demokrātijas ienākšanu skolā visai jūtami ir mainījušās skolotāju un skolēnu attiecības. Skolēni aizvien biežāk un uzstājīgāk sāk aizstāvēt savas tiesības, kontrolēt un ietekmēt ne tikai mācību procesu, bet arī attiecības ar pedagogiem. Ne vienmēr tas notiek apzināti un korekti, radot iespaidu skolotājiem par viņu darba un personības noniecinājumu.(I. Raškova, 2000, 17).
Tā kā izvēlētais temats ir plašs, tad savā darbā plašāk pievērsīšos šādiem aspektiem: konfliktu cēloņi, konfliktus veicinošie nosacījumi, konfliktu risināšanas metodes.
Konflikti cilvēka dzīvē mēdz būt dažādi, un cilvēks katrā situācijā uzvedās savādāk. Kāds uzvedas agresīvi, kāds tieši pretēji - nekad nepretojas. Dažkārt cilvēka uzvedību konfliktos var salīdzināt ar kādu savvaļas dzīvnieku, kas aizsargā savu teritoriju.
Dzīves laikā katrs indivīds atrodas ļoti sarežģītā un mainīgā apkārtējā vidē. Viņu ietekmē gan apkārtējie cilvēki (draugi, vecāki, paziņas, skolas biedri), gan arī citi faktori (kultūra, ekonomika, politika). Pie tam indivīds ir pakļauts dažādiem „uzbrukumiem” no ārpuses – kādiem negaidītiem, nevēlamiem, nepatīkamaiem notikumiem un situācijām, kurās jāpieņem sarežģīti lēmumi un kas var mainīt indivīda dzīvi. Uz šādu apstākļu fona arī veidojas katra cilvēka personība, viņa Es.
Ikreiz, kad notiek saruna ar skolotājiem par grūtībām skolā, viņi noteikti nosauc saskarsmes problēmas ar skolēniem, kā arī skolēnu vecākiem. Pēdējos gados daudz sarežģītāka un sasprindzinātāka kļuvusi saskarsme starp skolēniem un pedagogiem. Tas notiek vairāku iemeslu dēļ, tajā skaitā arī mainās attieksme jaunākajai paaudzei pret vecāko.
Prasmei iepazīt savus skolēnus ir nepieciešams nosacījums, lai skolotājs varētu sekmīgi kontaktēties ar viņiem. Pētījumi liecina, ka, pirmkārt, skolotāji, kuriem šī prasme nav attīstīta vajadzīgā līmenī, neapzināti skolēna izpētes vietā liek savus radošos stereotipos priekšstatus, otrkārt, jo ilgāk tāds skolotājs strādā skolā, jo šabloniskāk viņš to vērtē un jo vājāks viņa kontakts ar skolēniem. (D. Albrehta, 1998, 3).
Starp skolēniem un pedagogiem pedagoģiskajā saskarsmē notiek sarežģītas izmaiņas. To nosaka skolēnu pozīciju maiņa pret vecākiem, citiem skolēniem, pedagogiem.
Katrs skolēns ir unikāla būtne ar savu pieredzi, atšķirīgu pasaules uztveri, vērtībām un vajadzībām. Šīs unikalitātes dēļ skolēns savstarpējās attiecībās ievieš daudz jauna un atšķirīga, kas neizbēgami rada arī daudz un dažādu konfliktu. Patiesībā dzīve pat nav iedomājama bez konfliktiem, pretrunām un problēmām.
Skolotāju un skolēnu saskarsme notiek dažādās situācijās. Visbiežāk šīs situācijas modelē un rada skolotājs, piemērojot pedagoģisko nolūku, lai organizētu mācības, kā arī veicinātu skolēnu personas attīstību.
Skolotāju attieksmi ar skolēniem no dažādiem viedokļiem pētījuši P. Pikerings, Kenets V. Tomass un Ralfs H. Kilmans, A. Ancupovs un A. Šipilovs, V. Šeinovs, M. Pļaveniece un D. Škuškovnika, S. Omārova, M. Balsons u.c. pedagogi.
Pētījuma objekts: skolēnu un skolotāju saskarsme
Pētījuma priekšmets: konfliktu risināšana
Pētījuma mērķis: noskaidrot pedagoģiskos līdzekļus konfliktu mazināšanai skolēnu un pedagogu saskarsmē
Hipotēze: Skolēnu un pedagogu saskarsmē konflikti mazinās, ja:
1) pedagogam ir konfliktu risināšanas taktikas prasmes,
2) kopīgi tiek meklētas konfliktu risināšanas iespējas.
Pētījuma uzdevumi:
1. Analizēt un salīdzināt teorētiskās konfliktu risināšanas iespējas pedagoģijā un psiholoģijā.
2. Apkopot un analizēt konfliktu iespējamos cēloņus skolēnu un skolotāju saskarsmē.
3. Noskaidrot konflikta mazināšanas pedagoģiskās iespējas.
…
