Secinājumi
Literatūrai vienmēr bijusi liela nozīme sabiedrības izglītošanā un kolektīvās apziņas veidošanā, tā parāda sabiedrības attieksmi un reakciju uz vēstures vērtējumiem un valdošo interpretāciju. Daiļliteratūra arī ir daļa no “kultūras atmiņas”, ar kuras palīdzību no kādreizējo atmiņu nesējiem informācija tiek nodota lasītājiem.
Ja sociālistiskā reālismā laika jēdziens tiek pakļauts deformācijai un vēsture zināmā mērā falsificēta, tad līdz ar 1986. gadu novērojamas nopietnas atkāpes no šī kanona tieši literatūrā un kultūrā kopumā. 1986. gads iezīmē Trešās atmodas procesu aizsākumu Latvijā. Mihaila Gorbačova realizētās atklātības politikas iespaidā PSRS un tās vēsture kļuva par centrālo kritikas un diskusiju objektu.
Literatūra ir tā kultūras joma, kurā vērojama vienas no straujākajām pārmaiņām, tendence uz vēstures pārskatīšanu un jaunu vēstures interpretāciju ieviešanu. Pirmie romāni, kuros novērojama centieni vēstures interpretāciju maiņas virzienā, tiek izdoti jau 1986. gadā, kamēr vēstures zinātnē pirmās pārmaiņas vērojamas vien 1987. – 1988. gadā. Taču vēl straujāk uz jauno “atklātības” politiku reaģē publicistika. Šis laika posms pat nodēvēts par “žurnālu periodu”, jo publikācijām presē (“Karogs”, “Literatūra un Māksla”, “Cīņa” u.c.) ir daudz lielāka rezonanse kā iespiestajiem prozas darbiem. Pavērtējot statistikas datus, prozas publikāciju skaits periodikā ir vismaz septiņas reizes lielāks, kā iespiesto prozas grāmatu skaits gadā. Šajā laikā arvien vairāk tiek tulkota ārzemju literatūra, tā ļaujot latviešiem gūt priekšstatu par idejām, kas pastāv ārpus PSRS.
Jāsecina, ka pilnībā padomju vēstures interpretācijas no vēstures zinātnes un literatūras izzūd tikai ar neatkarības atjaunošanu - 1990. gadā, jo, lai arī arvien mazāk, ik pa laikam presē parādās ierastā padomju formāta publikācijas, paralēli akcentētajām pārmaiņām, prozas darbus joprojām izdod autori, kas saauguši ar Padomju Savienības principiem, arī tie, kuru prozā nekādas jaunas vēsmas nav saskatāmas. Tomēr kopumā tendence atgūt saikni ar pirmspadomju tradīciju gan vēstures zinātne, gan literatūrā, ņem virsroku.
Šajā laika posmā (1986 – 1991) latviešu prozā parādās daudz jaunu tematu un drosmīgas publikācijas ar Latvijas 20. gadsimta vēstures vērtējumiem. Prozas darbos tiek atspoguļotas iepriekš neaizskartās tēmas - deportācijas, Staļina represijas, kolaboracionisms, Latvijas virsniecības liktenis pēc okupācijas, inteliģences un varas attiecības, mazo tautu un valodu liktenis. Prozā tiek risināti tādi jautājumi kā mazas tautas izdzīvošana okupācijas apstākļos, varas mehānisma un cenzūras postoša ietekme uz cilvēka garīgo brīvību, padomju cilvēka izolētība aiz “dzelzs priekškara” un mītiskie uzskati par Rietumu sabiedrību.
…
