Mūsdienās arvien lielāku popularitāti iegūst integratīvās metodes, kas vērstas uz cilvēka fiziskās un psihiskās veselības rehabilitāciju, nostiprināšanu un saglabāšanu. Par vienu no šādām perspektīvām metodēm ir atzīta mūzikas terapija, kur mūzika tiek pielietota kā ārstniecisks, rehabilitējošs, attīstošs un audzinošs līdzeklis darbā ar plaša spektra traucējumiem – ar garīgo atpalicību, emocionālo nestabilitāti, uzvedības traucējumiem, psihosomatiskajām slimībām, autismu utt.. Būdama integratīvs paņēmienu kopums, mūzikas terapija pielieto dažādu zinātņu metodes – medicīniskās, pedagoģiskās un psihoterapeitiskās. Mūzikas terapijai kā profesijai nav gara attīstības vēsture. Tā tika izveidota pirms 50 gadiem ASV un vēlāk atzīta un pielietota arī citās Eiropas, Āzijas, Amerikas un Austrālijas valstīs. [30]. Tomēr procesam, kas raksturo mūzikas terapiju kā profesiju un kā disciplīnu, vienmēr piemīt varianti, atkarībā no konkrētās praktizējošo grupas orientācijas, perspektīvas vai arī to kultūras.
Latvijā Izglītības un zinātnes ministrija mūzikas terapiju kā profesiju akceptēja 2005.gada decembrī. Kā ikkatram jaunam virzienam, tai pašlaik trūkst savas pieredzes, bet citu valstu pieredze vēl Latvijā nav vispārināta. Mūsu valstī profesionālā mūzikas terapeitu apmācība aizsākās tikai pirms trim gadiem Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, un tikai šogad pirmie studenti kļūs par diplomētiem speciālistiem.
Cilvēku ar īpašajām vajadzībām Latvijā ir diezgan daudz, bet nav pētījumu mūzikas terapijas jomā, kuros tiktu analizēti dažādi šī virziena aspekti. Tāpēc vērtīgs ikviens novērojums un pētījums, kurš pievēršas mūzikas terapijas praksei un nozīmei darbā ar cilvēkiem ar plaša spektra traucējumiem.
Mūzikas terapijai ir būtiska loma saskarsmes spēju veicināšanā, kur mūzika kalpo kā komunikācijas līdzeklis, kas veicina indivīda komunikatīvo iemaņu attīstīšanu un pilnveidošanu. Īpaši svarīgi tas ir darbā ar garīgi atpalikušiem cilvēkiem, kuriem lielas grūtības sagādā saskarsme ar citiem sabiedrības locekļiem. Aktīvi piedaloties mūzikas terapijas procesā, spēlējot dažādus instrumentus, dziedot un improvizējot, šādiem cilvēkiem rodas iespēja apgūt un attīstīt dažādas komunikatīvās pamatiemaņas - prasmi klausīties, atbildēt, ievērot secīgumu, prasmi iesākt un uzturēt dialogu, sagaidot sarunas biedra reakciju un reaģējot uz tā signāliem. To visu var panākt muzikāls dialogs starp konkrēto cilvēku un mūzikas terapeitu.
Šajā pētījumā galvenā uzmanība ir pievērsta tieši šim aspektam - komunikatīvo iemaņu attīstīšanai bērniem ar smagu garīgo atpalicību, jo praktiskais darbs tika veikts ar bērnu, kura diagnoze: Dauna sindroms un konstatēta smaga garīgā atpalicība.
Pētījuma objekts: smagas garīgās atpalicības korekcijas process, izmantojot mūzikas terapijas metodes.
Pētījuma priekšmets: komunikatīvo pamatiemaņu attīstīšana bērniem ar smagu garīgo atpalicību, izmantojot Nordof-Robinsa mūzikas terapijas metodes.
Pētījuma mērķis: izpētīt, raksturot un noteikt muzikālās improvizācijas metožu piemērotību bērna ar smagu garīgo atpalicību komunikatīvo iemaņu diagnosticēšanai un attīstīšanai.
Pētījuma hipotēze: sistemātiski strādājot pēc optimāli izvēlētām metodēm, bērnam ar smagu garīgo atpalicību ir iespējams panākt strauju komunikatīvo pamatiemaņu attīstīšanu.
Pētījuma uzdevumi:
30.analizēt medicīnas, specialās pedagoģijas, psiholoģijas un mūzikas terapijas literatūru par garīgo atpalicību un tās īpatnībām;
31.analizēt komunikatīvo iemaņu attīstīšanas paņēmienus;
32.praktiski pielietot mūzikas terapijas improvizācijas metodes darbā ar bērnu ar smagu garīgo atpalicību;
33.analizēt praktiskās darbības rezultātus;…
