Pirmsskolas vecuma bērnu lasītprasmes apguves sekmēšana rotaļu darbībā

Agrāk valdīja uzskats, ka bērni ir jāredz, bet nav jādzird. Mūsdienās pieaugušos kritizē par to, ka viņi pietiekami neuzklausa bērnus un neieklausās bērnos, un tam ir savi iemesli. Par mums lielā mērā spriež pēc tā, cik skaidri un precīzi mēs esam, kā protam izteikt savas domas, pārliecību, šaubas, jautājumus – gan mutiski, gan rakstiski.
Mums ir jāsaprot, jāļauj un jāveicina, lai bērni apgūst, kā labi izteikties un kā labi klausīties – gan izskanošā, gan uzrakstītā vārdā. Gan attiecinot to uz grāmatu, gan jebkuru citu tekstu, t. i., uzrakstu, kas sastāv kaut vai tikai no viena vārda. Kāpēc tieši šis vārds vai frāze? Kā man uz to jāreaģē? Vai tas jebkādā veidā attiecas uz mani? Tā sākas ceļš uz lasīšanu informācijas iegūšanai.
Izglītības likumā ir ietverts, ka obligāto 5-6 gadīgo bērnu sagatavošanas programmu pamatizglītības apguvei bērns apgūst līdz septiņu gadu vecumam. 5-6 gadīgo bērnu obligāta sagatavošana skolai nozīmē šī vecuma bērnu iekļaušanu pirmsskolas izglītībā. Pirmsskolas izglītība akcentē personības izziņas darbības, emocionālās un gribas sfēras attīstību aktīvā darbībā, saskarsmē ar vienaudžiem un pieaugušajiem, ievērojot bērnu individuālās un vecuma posma attīstības īpatnības un pirmsskolēna „Es” veidošanās nosacījumus.
Protams, bērna psiholoģiskā gatavība skolai nav atkarīga tikai no rakstīt un lasītprasmes. To ietekmē gan bērna fiziskās, garīgās, kognitīvās attīstības līmenis, gan arī sociālā un psiholoģiskā vide, kas ir ap bērnu, t.i., ģimene, bērnudārzs un daudzi citi faktori.
Domāju, ka labs veids, kā mācīties runāt un klausīties, ir sarunas par grāmatām. Grāmatām, kuras mums kaut kāda iemesla pēc ir interesantas un svarīgas. Kuras pašas pratušas mūs sev pieburt vai arī – kuras skolotājs vai kāds cits dzīvesgudrs cilvēks mums īstajā brīdī parādījis. Dzīva, ieinteresēta saruna bieži vien ļauj mums pašiem labāk izprast savu domu gaitu un argumentus tieši sarunas laikā, kad izdzirdam skaļi savus teiktos vārdus. Sarunas ir tās, kas bērniem palīdz pierast pie vārdiem, kuri būs – un jau ir – nepieciešami savas reālās dzīves situācijās – runājot ar draugu, brāli, māsu, vecākiem, kaimiņu utt.…