Pasaules ekonomikā vienmēr ir bijusi ļoti asa konkurence starp atsevišķiem preču ražotājiem, ko bieži pavada samērā lielais bezdarbs mazāk attīstītās valstīs, ārzemju preču pastiprināts ievedums un negatīva tirdzniecības bilance. Pastāvīgi pieaug lielo privāto un starptautisko kompāniju vēlme arī asajos konkurences apstākļos nodrošināt peļņas apjomu, samazinot strādājošo skaitu, jo darba algas un sociālās izmaksas arvien vēl ir galvenais izdevumu veids.
No otras puses, dažu valstu valdības mēģina starptautisko likumu un līgumu robežās veicināt iekšzemes ražošanu un preču eksportu, nodrošinot savu pilsoņu nodarbinātību. Arī Latvijas Republika šai ziņā nav izņēmums.
Valsts ekonomisko ietekmi pamatos reglamentē 1995. gada 18. februārī pieņemtais likums "Par nodokļiem un nodevām". Likums stājās spēkā tā paša gada 1. aprīlī. Likuma uzdevums - izveidot Latvijas Republikā vienotu nodokļu sistēmu, pēc iespējas tuvinot to Eiropas Savienības nodokļu sistēmai un pamatprincipiem, vienlaikus veicinot tautsaimniecības attīstību, kā arī nodrošināt ar līdzekļiem valsts funkcionēšanu.
Nodokļi ir obligāti maksājumi, ko valsts budžetā regulāri iemaksā jebkura persona, kā fiziskā, tā juridiskā, kas gūst ienākumus.
Nodokļiem ir vairākas funkcijas: fiskālā (budžeta papildināšana), stimulējošā (palīdz attīstīt to, kas valstij attiecīgajā brīdī ir vajadzīgs) un sadales funkcija, jo ar nodokļu starpniecību vienu personu līdzekļi pāriet citu personu rīcībā.
Nodokļi kopumā veido vidēji 84% no valsts kopbudžeta ienākumiem, un līdz ar to nodokļu iedalīšanai ir ļoti liela nozīme. Pievienotās vērtības nodoklis tiek iekļauts preču un pakalpojumu cenās un līdz ar to ir uzskatāms par netiešo nodokli - pretstatā tiešajiem nodokļiem, ko iedzīvotāji un uzņēmumi maksā no saviem konkrētajiem ienākumiem. Netiešos nodokļus nosaka kā cenas pielikumu procentos vai absolūtās summās. Veidojas pastarpinātā saite un faktiski nodokli maksā pircējs, bet budžetā to iemaksā pārdevējs. Latvijā tas attiecināms uz muitas , akcīzes un pievienotās vērtības nodokļiem. Tiešos nodokļus maksā pats ienākuma guvējs vai ar nodokļiem apliekamā objekta īpašnieks. Tiešie nodokļi Latvijā ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, uzņēmuma ienākuma nodoklis, sociālie maksājumi, dabas resursu nodoklis, izložu un azartspēļu nodoklis.
Nodokļi eksistē visās pasaules valstīs. Atkarībā no to nozīmes valsts budžeta veidošanā izšķir stingru, “mīkstu” un mērenu nodokļu sistēmu. Skandināvijas valstīs pastāv stingra nodokļu sistēma - vairāk nekā 50% ienākuma nonāk budžetā nodokļu veidā, Rietumeiropā tā ir mērena - ap 30-40% ienākuma un ir valstis ar zemiem nodokļiem - ārzonas jeb tā sauktās nodokļu paradīzes.
Ja Latvijas iekšzemes kopproduktu samērosim ar nodokļu summu budžeta ieņēmumu daļā, tad redzēsim, ka Latvijā ir mērena nodokļu sistēma: budžetā nodokļu veidā tiek iemaksāti apmēram 30% ienākuma. Turklāt daudzveidīgā nodokļu likmju, atvieglojumu un atlaižu sistēma ļauj ikvienam nodokļu maksātājam izraudzīties optimālu darbības un savu līdzekļu izmantošanas sfēru. Atšķirīga valsts iejaukšanās pakāpe dažādās privātā biznesa sfērās, daudzveidīgi nodokļu maksāšanas nosacījumi un iespēja izraudzīties darbības sfēru ar dažādu nodokļu nastu ir valsts liberālās ekonomiskās politikas galvenā pazīme.
Darba temata izvēles pamatā ir fakts, ka pēdējā gada laikā tāds jēdziens kā pievienotās vērtības nodokļa pārmaksa ir kļuvis ļoti aktuāls daudziem Latvijas uzņēmumiem neatkarīgi no to komercdarbības sfēras un apjoma.
Šādas parādības rašanās ir izveidojusies pateicoties izmaiņām normatīvajos aktos, kas reglamentē pievienotās vērtības nodokļa aprēķināšanas un uzskaites kārtību, kā, piemēram, grozījumi likumā “Par pievienotās vērtības nodokli” un Ministru kabineta noteikumos Nr.374 “Likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas kārtība”. Veiktie grozījumi šajos likumdošanas aktos radīja būtiskas izmaiņas arī minētā nodokļa grāmatvedības uzskaitē.
Lai gan likumdošanas aktos ir paredzētas pievienotās vērtības nodokļa maksātāju tiesības saņemt no valsts budžeta pārmaksātā nodokļa summas, tomēr praksē uzņēmumiem bieži vien rodas lielas problēmas ar šīs pārmaksas saņemšanu noteiktajos termiņos un ir gadījumi, kad uzņēmumi to nesaņem vispār.
Darbā ir apskatīts pievienotās vērtības nodokļa jēdziens un vairāki nodokļa pārmaksas rašanās iemesli, ka arī pēdējo izmaiņu likumdošanā ietekmē uz nodokļa uzskaiti grāmatvedībā.
Darba ietvaros tika pētīti arī Valsts ieņēmumu dienesta plānotie pasākumi nelikumīgu nodokļa atmaksu saņemšanas un fiktīvo uzņēmumu darbības novēršanai. Liela uzmanība tiks pievērsta arī pievienotās vērtības nodokli reglamentējošo dokumentu saskaņošanai ar Eiropas Savienības 6.direktīvas prasībām un apskatīta citu Eiropas valstu prakse nodokļa pārmaksu administrēšanā.
Darba mērķis ir noskaidrot, kādā veidā un kuriem uzņēmumiem veidojas nodokļa pārmaksas, kādas ir pievienotās vērtības nodokļa maksātāju tiesības un iespējas attiecībā uz nodokļa pārmaksu saņemšanu un Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu pieņemto lēmumu pārsūdzēšanu nepieciešamības gadījumā.
Lai sasniegtu mērķi, tika noteikti sekojoši uzdevumi:
1. izpētīt apskatāmā nodokļa būtību un pārmaksas rašanās iemeslus;
2. noskaidrot kādas ir aktuālākās izmaiņas nodokļa uzskaitē un to ietekme uz maksātājiem;
3. izpētīt pārmaksas rašanās cēloņus un mehānismu uz konkrētu uzņēmumu pamata;
4. izpētīt un analizēt pārmaksātā nodokļa saņemšanas iespējas;
5. izpētīt nodokļa maksātāju iespējas pārsūdzēt Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu pieņemtos lēmumus.
Darba veikšanai autors izmantos tādas metodes, kā speciālajā literatūrā un periodiskos izdevumos esošās informācijas izpēte, nodokļus reglamentējošo normatīvo dokumentu izpēte, pārrunas ar uzņēmumiem, kuriem bija saskarsme ar nodokļa pārmaksu atmaksas procedūrām un Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonām un statistiskās informācijas analīze.
Darba pētījuma periods ietver laika periodu no 2001.gada janvāra līdz 2004.gada jūnijam.
Savā darba autors ir izmantojis vairākus informācijas avotus, kā piemēram žurnālos “Bilance”, “Latvijas Ekonomists”, Nodokļi” esošo informāciju, normatīvos aktus, kas bija spēkā pētījuma periodā, kā arī ekonomisko literatūru, Latvijas nodokļu likumdošanu, laikrakstus un datu bāzes Internet.
1. PVN jēdziens, tā pārmaksas rašanās mehānisms un cēloņi
1.1. PVN jēdziens, taksācijas periods un likmes
Pievienotās vērtības nodoklis (turpmāk tekstā - PVN) ir viens no pasaulē visizplatītākajiem netiešiem nodokļiem. Visiem netiešajiem nodokļiem ir kopīgas pazīmes: pastarpināta (netieša) nodokļa reālā maksātāja saistība ar budžetu. Viss it kā vienkārši: saņēmi naudu un atdod budžetam. Budžetā tiek maksāta vienīgi starpība starp PVN summu, kas saņemta no pircēja, un summu, kas samaksāta preču vai izejvielu piegādātājam.
PVN budžetā = PVN (iekasēts no pircēja) - priekšnodoklis
Pievienotās vērtības nodokļa būtība
PVN ir patēriņa nodoklis, ko pieskaita pie preces vai pakalpojuma cenas. To maksā preces pircējs vai pakalpojuma saņēmējs, t.i., galīgais patērētājs.
PVN aprēķina darījuma apliekamo vērtību reizinot ar nodokļa likmi.
Darījuma apliekamā vērtība ir piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu tirgus vērtība (cena) naudas izteiksmē bez PVN.…
