Ikvienas sabiedrības attīstība un nākotne ir jaunās paaudzes rokās. Stipra un gudra jaunatne visos laikos vecās paaudzes lolotais ideāls. Ir iestājies speciālistu laiks, spēcīgu personību laiks. Skolas uzdevums ir ne vien sniegt kvalitatīvas zināšanas, izmantojot visu pedagoģijas un psiholoģijas metožu un paņēmienu arsenālu, bet arī sekmēt personības atraisīšanos un attīstību. Mūsdienu cilvēku morālajā apziņā ir zudušas daudzas vispārcilvēciskas tikumiskās vērtības, trūkst garīguma. Tāpēc jāceļ godā kultūras mantojums un izglītības vērtība.
„Cilvēks savā dzīves izjūtā kļuvis pašpārliecināts, izvirza sevi par pasaules centru, pasaules izzinātāju un tāpēc izziņai jābūt atbilstošai Es domāšanai. Orientāciju uz Es, cilvēka iekšējo pieredzi, prātu, jūtām, filozofijas vēsturē dēvē par subjektivitātes jeb Es filozofiju (Egoloģiju).” [M.Kūle, R. Kūlis; 21]
Visām mūsu dzīves pamatorientācijām „apakšā” ir noteikts filozofisks noskaņojums, kurā mēs pat neapzināmies, iekļaujamies automātiski. Tikai filozofija spēj par to domāt un runāt. Galu galā, kā saka Aristotelis : Esamība gaismā iznāk pa dažādiem ceļiem”.
Tātad galvenā cilvēka prāta darbība pasaules apguve aktīvā izzinošā darbībā, nemitīgi pilnveidojoties mūža garumā un iekļaujoties sabiedrībā ar savu pieredzi un profesionālo darbību.
Laikmets, kā izsakās I. Kants, vairs neļauj samierināties ar šķietamām zināšanām un aicina prātu uzņemties pašizziņas darbu. Prātam ir jāapjēdz savas robežas: ko tas var un ko nevar.
Cilvēku pasaule ir saistīta ar valodu. Valodas robežas nozīmē pasaules robežas. Kultūra, vēsture, zināšanas saskarsme, pašizziņa norisinās caur valodu un valodā”. Valoda veido pasaules ainu. Valoda, runa, doma, saskarsme ir vienas no galvenajām sistēmām, kas palīdz cilvēkam izzināt pasauli un sevi.
„Katrs cilvēks orientējas vidē, izmantojot par ārpasauli saņemto informāciju, taču šī orientācija notiek vairāk vai mazāk atsevišķi”. [K. Jungs; 41].
Tātad ir būtiski svarīga zināšanas kvalitāte – konceptuālas zināšanas, kuras ļauj tās izmantot plašā konteksta zināšanu apjoms, kas ļauj veidot izpratni par vispārējām likumībām, kuras darbojas dabas un sociālajā vidē. Mūsdienu cilvēkam nepieciešamas zināšanas, kas veido cilvēka prasmi tās izmantot praktiski un prasmi patstāvīgi mācīties. Svarīgs kļūst pats mācību process – aktīva izziņa, informācijas apgūšana, tās transformēšana – pārveidošana par sev derīgu praktisko uzdevumu veikšanā.
„Jaunās paaudzes sagatavošana turpmākai dzīvei: iepriekšējo paaudžu pieredzes pārņemšana un cilvēka personības attīstības mērķtiecīgu vadīšanu. Ar pieredzi saprotam, pirmkārt, zināšanas par apkārtējo pasauli: dabu, sabiedrību; otrkārt, prasmes un iemaņas, ka nepieciešamas dažādu atdarināmo un radošo darbību veikšanai, treškārt - uzskatus, pārliecību, estētisko gaumi – visu to, kas nosaka cilvēka intelektuālo (prāta), emocionālo (jūtu) un voluntāro (gribas) attieksmi pret apkārtni un tādējādi veido viņa dzīves pozīciju”. [V. Zelmenis; 5]
Vienlaikus par izglītības galvenajām dimensijām kļūst sociāla dimensija, vērtību orientācija un katra mācīšanas procesa dalībnieka atbildība. Tātad, vitāli svarīgs uzdevums skolai, palīdzēt katram skolēnam atklāt savas spējas, attīstīt un adekvāti novērtēt tās.
Līdz ar to ir izvirzījusies prasība, pēc akcentu maiņas arī pedagoģiskajā darbībā – attīstošas mācības, programmu atbilstība skolēnu vecumposma un arī attieksmes maiņa – skolēns kļūst p ar lietišķas sadarbības partneri. Intensīva izziņas interese un mācību darbības attīstība. Uzmanības centra bērns, viņa vajadzības, personības attīstības intereses, lai bērns tiektos uz skolu, justos tajā brīvs un atraisīts aktīvai izziņas darbībai. …
