Nobeigums
Izstrādājot pētījuma teorētisko daļu, es nonācu pie secinājuma, ka dāvanu, pateicību, kukuļi, vai vienalga, kā mēs to nosauktu, tradīcijas iestiepjas ļoti senā pagātnē. Cilvēkiem ilgu laiku dzīvojot vienā sabiedrības iekārtā, kā, piemēram, Padomju Savienībā, izstrādājas liels pieradums, pat tradīcija lietas kārtot vienā un ne savādākā veidā.
Dāvanu un kukuļu došana, pieņemšana nebūt nav saistītas tikai un vienīgi ar ekonomisko situāciju valstī, pacientu neizmērojami labo sirdi vai ārstu alkatību. Arī pacientu vēlēšanās it kā nesavtīgi pateikties nemaz nav tik nesavtīga un beznosacījuma, kā varētu likties. Kā jau iepriekš noskaidroja Marsels Moss, kura teorijai es nevaru nepiekrist – uz pasaules nav tādas lietas kā brīva dāvana. Jebkurā gadījumā, lai cik ļoti liktos, ka dāvana ir bez nosacījuma, mēs no dāvināšanas procesa paši iegūstam, kaut vai tikai psiholoģiska pārākuma vai neizmērojama gandarījuma sajūtu. Dāvanu apmaiņas process ir vieds, kā mēs paši sev liekam justies labāk, tai pat laikā uzturot attiecības ar citiem. Tā ir pirmkārt sociāla un emocionāla nepieciešamība, kas daudzkārt tiek uztverta arī kā pienākums.
Tomēr robeža starp dāvanu un kukuļdošanu, vēl vairāk – korupciju ir diezgan saraustīta. Galvenokārt, manuprāt, būtu jāvaino nesakārtotība valsts likumdošanā. Ja valsts ierēdņiem Latvijā ir strikti noteikts, kādas un cik daudz dāvanas viņi drīkst saņemt, no kādām ir jāatsakās un par kādām būtu jāmaksā nodokļi, tad ārstniecības personālam šādu vadlīniju nav.
Pat niecīga dāvana var izraisīt pārpratumus starp ārstu un pacientu. Ne velti pasaules Medicīnas Asociācijas ētikas kodeksā ir iekļauts punkts, kurā noteikts, ka ārsts nedrīkst pieņemt nekādus labumus no pacienta. Neskatoties uz aizliegumiem kukuļošanā, šāda prakse tiek praktizēta visā pasaulē. Arī Latvijā neseno pētījumu rezultāti rāda, ka ārsti savu „lielo kabatu ārsta baltajā ķitelī” izmanto ne tikai darbam nepieciešamo lietu uzglabāšanai, tā noder arī kā krājkasīte, kurā pacienti iemaksā papildus atalgojumus.
Apskatot arī nesen publicētos rakstus masu medijos, nonācu pie secinājuma, ka Latvijā galvenokārt pacienti nodarbojas ar kukuļdošanu tādēļ, ka baidās, ka ārstu tā jau zemais atalgojums nav pietiekams dzinulis, lai viņu aprūpa būtu pēc iespējas labāka. Citiem vārdiem sakot, ja neiedosi ārstam aploksnīti, viņš, iespējams, neveiks savus pienākumus pēc vistīrākās sirdsapziņas. Netiks sasniegta vēlamā attieksme no ārsta vai cita mediķa un varbūt pat vēl ļaunāk, nebūs vēlamā ārstēšanās rezultāta.
…
