“Ja es dzīvē nevaru radīt, es to varu iznīcināt. Arī dzīvi iznīcinot es sevi transcendēju,” tā konstatējis amerikāņu psihologs Eriks Fromms. Psiholoģiskais mehānisms sevis apliecināšanai caur agresiju ir vienkāršs: ja sabiedrība nav radījusi iespēju izjust sevi pašam un apliecināt sevi caur labo, caur to paust pozitīvas emocijas, tad es sevi apliecinu caur slikto, bieži paužot agresiju pret piedāvātajām vai uzspiestajām vērtībām.
Pašreiz notiekošo pārmaiņu rezultātā, vienlaicīgi sakārtojot sociālo sfēru, veicot sociāli pedagoģisko darbu, pirmsskolēna personībai tiek izvirzītas jaunas prasības. Zināšanu un prasmju apguvei jānotiek kopā ar rakstura izveidi, redzesloka paplašināšanu un atbildības uzņemšanos sabiedrībā.
Respektīvi izglītības dokumentos tiek atzīts, ka izglītībai jābūt vērstai uz personības attīstību. Taču mūsdienu sabiedrībā pastāv problēma, kas kavē personības attīstības gaitu – daļai pirmsskolēnu ir augsts agresijas līmenis. Agresīva uzvedība ir nopietns traucēklis ne vien bērnu saskarsmei ar vienaudžiem, audzinātājiem un vecākiem, kas rada uzvedības problēmas, bet tā ir bīstama parādība, kas pastiprinoties var novest cilvēku līdz vardarbībai.
Šobrīd psihologu vidū dominē uzskats, ka jebkuru uzvedības tendenci ietekmē, visdažādākie faktori, tātad uzvedība veidojas dažādu faktoru mijiedarbībā. Mūsdienās lielākais vairums sociālo zinātņu speciālistu par agresiju uzskata jebkuru uzvedības formu, kas mērķtiecīgi virzīta uz citas būtnes apvainošanu, pazemošanu, iznīcināšanu, kaitniecības nodarīšanu pretēji tās vēlmēm.
Tiek atzīts, ka bērni zināšanas par agresīvas uzvedības modeļiem iegūst no tuvākās vides, ko bieži sauc par mikrovidi. Šīs vides sastāvdaļas ir ģimene, attiecības ar vienaudžiem, audzinātājiem un masu mēdiji. Psihologi, kuri pētījuši apstākļus, kas veicina bērnu agresīvas uzvedības stereotipu nostiprināšanos, uzskata, ka “vispieticīgākais” vecums ir 3-5 gadi, kad visvieglāk ”iemācīties” agresīvu uzvedību: sist otram, bojāt rotaļlietas, komandēt citus u.tmldz.
“Barojošā vide” šādas vides stereotipizēšanai ir tuvo cilvēku emociju, mīlestības trūkums. Bērnam pieredzē neuzkrājas nekas priecīgs, tāpēc viņš “upuri” nežēlo, jo, lai žēlotu, ir jābūt mīlestības pieredzei. Šādas uzvedības dēļ vienaudži no bērna norobežojas. Tātad šādas izolācijas pēc nerodas pozitīvs uzvedības modelis, ko pārņemt, veidojas negatīva attieksme pret “viņiem, tiem labajiem” un viņu vērtību sistēmu, tāpēc atliek orientēties tikai uz savas (visbiežāk agresīvas) grupas it kā pozitīvo novērtējumu.
Līdz ar to var secināt, ka bērnu agresīva uzvedība neļauj pašiem bērniem sevi pilnvērtīgi attīstīt savu personību un iekļauties vienaudžu grupā, kā arī veidot kvalitatīvas attiecības ar citām referentajām grupām. Analizējot šo aktuālo problēmu – agresīvas uzvedības izpausmes pirmsskolas vecumā, tapa diplomdarba tēma “Sociālpedagoģiskā darbība ar pirmskolas vecuma bērniem agresīvas uzvedības izpausmju novēršanā”
Pētījuma objekts: pirmskolas vecuma bērni ar agresīvas uzvedības izpausmēm
Pētījuma priekšmets: sociālā pedagoga darbība ar pirmskolas vecuma bērniem agresīvas uzvedības izpausmju novēršanā
Pētījuma mērķis: sociālpedagoģiskās darbības programmas izveide pirmskolas vecuma bērnu agresīvas uzvedības izpausmju novēršanā.
Hipotēze – savlaicīgi atklājot agresiju pirmskolas vecuma bērnos, korekcijas darbs veicina agresīvas uzvedības izpausmes mazināšanos bērnos.
Lai sasniegtu mēŗki, tika izvirzīti sekojoši uzdevumi:
1. Analizēt sociālpedagoģisko un psiholoģisko literatūru par pirmskolas vecuma bērnu agresīvas uzvedības rašanos;
2. Noskaidrot galvenos agresīvas uzvedības rašanās faktorus.
3. Veikt praktisko pētījumu par pirmskolas vecuma bērnu agresīvas uzvedības izpausmēm.
4. Veikt pētījumu rezultātu apkopojumu un analīzi.
5. Izveidot korekcijas programmu starpprofesionāļu komandas darbības ietvaros pirmskolas vecuma bērnu agresivitātes novēršanai. …
