Konkrēti Latvijā, ūdeņu aizsardzība ir viena no galvenajām prioritātēm Latvijas vides aizsardzības politikā. [9] Valsts politikas mērķis sadaļā „ŪDENS” ir nodrošināt normatīvo aktu prasībām atbilstošu ūdens kvalitāti, samazināt iekšējo ūdeņu eitrofikāciju un nodrošināt ūdenssaimniecības pakalpojumu kvalitāti. [1]
Lielākās problēmas šeit ir saistītas tieši ar notekūdeņiem. Ūdens tiek piesārņots galvenokārt tādēļ, ka upēs, ezeros, kanālos un citās ūdenstilpnēs ieplūst notekūdeņi, kas satur dažādas atkritumu vielas. Šādi notekūdeņi galvenokārt var iekļūt no ķīmiskās, metalurģiskās, būvmateriālu, papīra un celulozes, kā arī pārtikas rūpniecības uzņēmumiem un pilsētu kanalizācijas.
Reizē ar sadzīves atkritumu vielām ūdenstilpnēs ieplūst arī sintētisko mazgāšanas līdzekļu, aerosolu un daudzu citu ķīmisko vielu pārpalikumi. [3]
Latvijas ūdeņu galvenā problēma ir fosfors, kurš izdalās no sadzīves notekūdeņiem. Fosfora emisijas Latvijas ūdeņos pieaug, un rezultātā ūdensobjektu, it sevišķi ezeru, stāvoklis nepārtraukti pasliktinās. [11]
Fosfora savienojumu izplatību veicina:
• automātisko veļas mašīnu ieviešana Latvijā - kā rezultātā būtiski pieaudzis veļas pulveru patēriņš;
• kanalizācijas tīklu paplašināšana - kā rezultātā izplūdes no arvien lielāka tualešu un veļas mašīnu skaita nonāk ūdeņos;
• notekūdeņu bioloģisko attīrīšanas iekārtu nespēja likvidēt fosforu saturošos savienojumus (aiztur tikai aptuveni 5 %) [7]
Galvenokārt visas atkritumu vielas Latvijā ieplūst no mūsu kaimiņvalstīm – Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas, jo 56% noteku veidojas tur. No tām valstīm, kurās ir radies ūdens piesārņojumu, tas pa upēm nokļūst Latvijas teritorijā. [2] Pats piesārņojums, kas Latvijā nonāk no kaimiņvalstīm, ir nozīmīgs visām piesārņojošo vielu grupām, īpaši biogēnajiem elementiem un noturīgajām vidi piesārņojošajām vielām. Lielākās un mums zināmākās upes, kurās nokļūst piesārņojums no kaimiņvalstīm, ir Daugava, Lielupe (Mēmele, Mūsa pie robežas) un Venta.
…
