“Jebkurai tiesību nozarei un it īpaši kompleksai nozarei, kāda ir ekoloģiskās tiesības, nepieciešama teorētiski un praktiski pamatota sistēma, proti, tāda sistēma, kas attaisno un veicina attiecīgās tiesību nozares veidošanos un attīstību. Ekoloģiskās tiesības radās līdz ar vides aizsardzības likumdošanas izcelšanos un attīstību. Tātad šo tiesību veidošanos noteica vispirms praktiskā nepieciešamība ar likumu palīdzību regulēt dabas objektu racionālāku izmantošanu un aizsardzību pret šo objektu degradāciju un izsaimniekošanu.
Latvijā jau 20.gs. 20.gados parādījās pirmie likumdošanas akti par valsts dabas rezervāta izveidošanu, nacionālajiem parkiem, lauksaimniecības zemes un mežu racionālu izmantošanu, atsevišķu dzīvnieku sugu aizsardzību u.tml.
Tomēr plašāk vides aizsardzības likumdošana sāka attīstīties 20.gs. 50.gados, kad Latvijas daba tika arvien vairāk apdraudēta ar lielu hidroelektrostaciju celtniecību uz Daugavas, pieaugošo gaisa un ūdeņu piesārņojumu, ātro urbanizācijas procesu un citām parādībām, kas bija saistītas ar dabai kaitīgu ekonomikas attīstību Padomju lielvalsts apstākļos, kad dabas objekti tika pakļauti “lielajiem” dabas pārveidošanas plāniem. Šīs “lieluma mānijas” rezultātā veidojās milzīgi rūpniecības, enerģētikas un lauksaimniecības uzņēmumi, kas maz rēķinājās ar dabas vides kvalitātes saglabāšanu.”1
Vienaldzība un dažkārt tīša dabas vides piesārņošana ir aktuāla problēma arī šodien. Uzņēmumu darbība nav pietiekami sakārtota, lai tie darbotos nekaitīgi videi. Likums nosaka pienākumus attiecīgo normu ievērošanā, taču lielākoties vides saglabāšana balstās uz uzņēmumu vadības labprātības principa. Taču šādu uzņēmumu nav daudz. Tas saistīts ar to, ka kontrole par likumu ievērošanu ir pasīva.
Aktuāla ir cilvēku pašu attieksme pret vides piesārņojumu. Nav saprotama cilvēku spēja mest atkritumus “kur pagadās” – uz ielām, parkos, grāvmalēs, mežos utt., nedomājot par to, kādu ļaunumu tas nodara apkārtējai videi.
“Tomēr zinātnieku vidū arvien spēcīgāk izvirzījās prasība pēc dabas saudzēšanas un tās kvalitātes saglabāšanas, kas būtu nepieciešama cilvēka dzīvībai un veselībai. Šādas prasības bija izpildāmas tikai ar attiecīgu dabas aizsardzības likumu palīdzību, kuri izvirzīja visiem uzņēmumiem, amatpersonām un iedzīvotājiem obligātus pienākumus zemes, zemes dzīļu, ūdeņu, floras un faunas, kā arī atmosfēras gaisa aizsardzībā. To varētu nosaukt par obligāto ekoloģisko minimumu, kura neievērošana un pārkāpšana izsauc juridisku atbildību.”2
1991.gada 6.augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu “Par vides aizsardzību”. “Šā likuma mērķis ir veicināt ilgtspējīgu attīstību vides aizsardzības jomā, radot un nodrošinot efektīvu vides aizsardzības sistēmu, kuras uzdevumi ir šādi:
1) saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti;
2) aizsargāt cilvēku veselību;
3) nodrošināt vides aizsardzību no antropogēnās slodzes radītām ietekmēm;
4) saglabāt bioloģisko daudzveidību;
5) veicināt dabas resursu un enerģijas ilgtspējīgu izmantošanu;
6) nodrošināt vides aizsardzības prasību iekļaušanu citas nozares regulējošos normatīvajos aktos, koncepcijās, plānos un programmās;
7) nodrošināt sabiedrības līdzdalību vides aizsardzības principu ievērošanā un vides politikas īstenošanā;
8) nodrošināt sabiedrībai iespēju brīvi saņemt vides informāciju.”3…
