Bebrs savulaik bija plaši izplatīts Eiropā un Āzijas ziemeļos. Tomēr 20. gs. sākumā pārmedīšana (gan gaļas un kažokādu, gan bebra dziedzeru ieguvei) un mitrāju platību samazināšanās bija dramatiski samazinājusi gan bebru skaitu, gan izplatības areālu. Lielākajā daļā Eiropas valstu bebru populācija bija samazinājusies jau Viduslaikos, bet tad bebri saglabājās muklājos un citās maz pieejamās vietās, līdz 17. gs. uzplauka dzelzs lamatas un precīzi šaujamieroči. 19. gs., kad piedevām tika nosusinātas lielas mitrāju platības, suga izzuda vēl arī valstīs, kurās līdz tam bija saglabājusies. 20. gs. sākumā Eiropā bija palikuši tikai nelieli kādreizējās populācijas fragmenti – Ronā (Francijā), Elbā (Vācijā), Nemunā un Dņepras baseinā (Baltkrievijā), Voroņežā (Krievijā) un Norvēģijas dienvidos, kopā ne vairāk kā 1200 bebru.
Aizsardzības pasākumi (sākot ar Norvēģijā jau 1845. gadā izsludināto bebru medību aizliegumu), dabiskā izplatīšanās un reintrodukcija ļāva bebram atgriezties lielākajā daļā tā agrākā areāla. Latvijā bebra reintrodukciju sāka 1927. gadā, kad no Norvēģijas ievestos divus bebru pārus izlaida Irbes pietekā Stendē, pēc tam 1935. gadā vienu pāri ielaida Gaujas pietekā Rauzā. Savukārt 1952. gadā no Voroņežas rezervāta apmaiņas kārtībā ieveda piecus pārus melnās formas bebru. Vēlāk, sākot no 60. gadiem, Daugavas baseinā sākās strauja bebru ieceļošana no Baltkrievijas, kā arī Lielupes un Ventas baseinos – no Lietuvas, bet 70. gadu sākumā bebri parādījās Veļikajas baseina Zilupes un Ludzas upēs. 1975.–1979. gadā ap 100 vietējo bebru izlaisti citur Daugavas un Gaujas baseina upēs.…
