Jupiters ir vislielākā no Saules sistēmas planētām, jo tās lielums pārsniedz visu planētu kopējo lielumu. Jupiters ir viens no gāzu milžiem, tā atmosfēra sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija, kas klāj plašu šķidrā ūdeņraža okeānu. Tā krāsaino virsmu šķērso gan tumšākas, gan bālākas strēles, ko sauc pa joslām un zonām. Tie ir mākoņi kas veidojas planētas straujās rotācijas dēļ, jo Jupiters veic apgriezienu ap savu asi ātrāk nekā 10 stundās. Šī ātrā apgriešanās izraisa planētas izplešanos ekvatoriālajā plaknē. Ap planētu rotē daudz pavadoņu. Četrus lielākos sauc par Galileja pavadoņiem. Jupiteram ir arī gredzenu sistēma, taču tā ir neliela un pārāk caurspīdīga, lai to varētu saskatīt no Zemes.
Lielais sarkanais plankums.
Jupitera sarkanais plankums ir novērojams jau vairāk nekā 300 gadus. To rada ļoti stipra viesuļvētra, kuras vēji triecas milzīgā ātrumā pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam. Vēji paceļas 8 km augstumā un izskatās kā virpuļojošu straumju stabi. Šis milzīgais virpulis griežas 40 000 km garumā. Tā spilgti sarkano krāsu, iespējams, nosaka fosfora vai oglekļu savienojuma klātiene, kas parasti atrodas tuvāk planētas kodolam, bet turbulentās plūsmas to paceļ cauri atmosfērai augšup.
Jupitera rotācija
Jupiters griežas tik ātri, ka diennakts garums ir tikai 9 h 55 min, un tā ekvatora apgabals izspiežas uz ārpusi. Cita šis ātrās rotācijas izraisītā parādība ir tā, ka rotējošais metāliskais ūdeņraža kodols ģenerē spēcīgu magnētisko lauku planētu. Saules vējš deformē magnetosfēru, un tās aste izplatās milzīgā attālumā prom no Saules.…
