Turklāt, ņemot vērā faktu, ka sociālās kampaņas parasti vēršas pret sarežģītiem sociāliem uzvedības modeļiem, ir jāizvērš saskaņota, koordinēta, pārdomāta darbība, iesaistot plašu dažādu sabiedrības daļu pārstāvju loku – tos, kuriem ir nepieciešams mainīt savu uzvedību, amatpersonas, kuru varā ir padarīt nevēlamo uzvedību nelikumīgu, medijus, domubiedru organizācijas, sponsorus u.c.
Sociālajā reklāmā būtiski ir ne tikai parādīt, ka pastāv tāda un tāda problēma, bet arī piedāvāt konkrētu risinājumu. Tomēr pats būtiskākais ir pievērst konkrētās mērķauditorijas uzmanību un to noturēt, jo tie, kam konkrētās reklāmas ir paredzētas, t.i., cilvēki ar tādu uzvedību, kas kaitē viņiem pašiem un sabiedrībai, visbiežāk neapzinās, ka problēma pastāv, un vēlas norobežoties no informācijas, kas ir šokējoša un viņiem nepatīkama.
Nedrīkst aizmirst faktu, ka pat ļoti plašas un veiksmīgas sociālās kampaņas nenes tūlītējus rezultātus – smēķētāji visticamāk neatmetīs smēķēšanu uzreiz, tikko kā būs redzējuši šokējošu attēlu, agresīvi braucēji nekļūs mierīgāki tikai tādēļ, ka no sociālās reklāmas būs uzzinājuši, ka ātra un agresīva braukšana ir potenciāli bīstama. Sociālās reklāmas galvenā jēga ir „atvērt sabiedrībai acis” – parādīt, ka problēmas, kas apdraud sabiedrības kā kopuma veselību, rodas tieši indivīdos. Sākumā par panākumu var uzskatīt kaut vai to, ka kāds smēķētājs aizdomājas par to, vai ieguvums no smēķēšanas atmešanas gadījumā nepārsniegs ar to saistītos zaudējumus; plašākas sabiedrības diskusijas jau ir nākošais solis, un visbeidzot, kad sabiedriskā doma ir tam nobriedusi, var tikt ieviestas gan likumiskas normas attiecībā uz kādu nevēlamu uzvedības modeli, kā arī kā spēcīgākais stimuls un baigākais sods kalpos sabiedriskais nosodījums sociāli nepieņemamas rīcības rezultātā. Tomēr sociālās reklāmas panākumi ir ļoti atkarīgi kā no indivīda, kuram tā ir paredzēta, tā no sabiedrības un vides, kurā viņš dzīvo, nedrīkstot aizmirst arī reklāmas veidotāju izpratni par problēmu un reklāmas īsto mērķauditoriju.
…
