Invalīdu kā sociālā riska grupas nodarbinātības problemātika

Secinājumi un priekšlikumi
Darba gaitā izpētāmā tēma un materiāli, darba autorei ļāva izdarīt šādus secinājumus:
1. Latvijā spēkā esošajos normatīvajos aktos jēdziens „invaliditāte” tiek definēts kā „Ilgstošs vai nepārejošs ar vecuma pārmaiņām cilvēka organismā nesaistīts fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, kas apgrūtina personas integrāciju sabiedrībā, pilnīgi atņem vai daļēji ierobežo tās spēju strādāt un sevi apkopt.”
2. Personas ar invaliditāti jebkurā sabiedrībā pieder pie riska grupas, kas ir pakļauta sociālajai izstumtībai un diskriminācijai. Par cēloņiem šādai situācijai kalpo sabiedrības neinformētība, par šādas sociālās grupas īpatnībām, sakarā ar šo personām ar invaliditāti ir grūti integrēties ne tikai sabiedrībā, bet arī konkrēti darba tirgū. Invalīdu tiesības uz darbu, profesionālo pārorientāciju un izglītību ir noteiktas gan starptautiskos, gan nacionālos tiesību aktos, turklāt šīs tiesības ir cilvēktiesību pamatā.
3. Daudziem darba devējiem nav informācijas par personu ar invaliditāti nodarbināšana iespējām, ka arī sabiedrība apšauba šādu personu spējas kvalitatīvi veikt darbu, brīvprātīgā invalīdu nodarbināšana pašreiz neveicina to integrāciju darba tirgū. Pati galvenā problēma, kura izraisa personu ar invaliditāti zemu nodarbinātības līmeni ir šo personu „izstumšana” no sabiedrība. Šī sociāla riska grupa, joprojām sabiedrībā tiek pakļauta atstumšanai un pat diskriminācijai. Pārsvara darba devēji nedod iespēju šādām personām uzsākt darba attiecības ka piemērotāko kandidātu izvēloties darbspējīgu fiziski attīstītāku personu, kas nedod personām ar invaliditāti iespēju atrast sev piemēroto darbu un saņemt par to adekvātu atalgojumu.
…