Inflācijas ietekmi uz ekonomiku nevar vērtēt viennozīmīgi. Piemēram, 10% cenu ikgadējs pieaugums vienā valstī var sekmēt arī ražošanas pieaugumu, bet citās valstīs to uzskata par tautsaimniecībai bīstamu un pieņem pretinflācijas pasākumus, lai to samazinātu. Parasti inflācijas pieaugums līdz noteiktam tās līmenim var veicināt ražošanas pieaugumu. Pārsniedzot to, inflācija izsauc ražošanas apjoma samazināšanos un bezdarbu.
Tā kā inflācijai ir raksturīgs gan cenu pieaugums, gan arī naudas vērtības samazināšanās, tad inflācijas pamatcēloņus acīmredzot jāmeklē gan tirgus sektorā, kur veidojas cenas, gan naudas sfērā, kur veidojas tās pieprasījums.
Parasti izšķir divus inflācijas veidus:
pieprasījuma inflāciju- veidojas gadījumā, kad kopējais pieprasījums pieaug un pārsniedz kopējo piedāvājumu.
izmaksu inflāciju- veidojas gadījumā, kad samazinās kopējais piedāvājums sakarā ar izmaksu paaugstināšanos.
Svarīgākie faktori, kas izraisa izmaksu inflāciju ir: ražošanas resursu cenu pieaugums, darba algas pieaugums, kas nav sabalansēts ar darba ražīguma pieaugumu, nodokļu pieaugums un tml.
Inflācijas attīstība Latvijā 90. gados bija saistīta ar izmaksu paaugstināšanos, jo bija jāpāriet uz izejvielu un energoresursu iepirkšanu pa pasaules cenām.
Pieprasījuma inflācijas attīstības aina ir ļoti līdzīga izmaksu inflācijai, jo tās abas cieši savijas. Tādēļ, izstrādājot pretinflācijas politiku, jāņem vērā un jāanalizē abi galvenie inflācijas veidi.
Tā ka pieprasījumu veido mājsaimniecības, firmas un valdības izdevumu, tad katra šo izdevumu veida palielināšana var izsaukt arī inflācijas līmeņa paaugstināšanos. Piemēram, Latvijā no 2004. gada pieaugušo inflāciju lielā mērā veicināja izsniegto kredītu apjoma palielināšanās. Sākotnējais inflācijas impulss var būt pieprasījums, taču turpmāk to pastiprinās pieprasījuma un izmaksu mijiedarbība. Cenu pieaugums neatstās strādājošos vienaldzīgus, un viņi prasīs darba algas palielināšanu.…
