1.1. Nodokļu sistēma Vācijā, tās tapšana un attīstība
Pēc Vācijas impērijas izveidošanās 1871. gadā, galveno tiešo nodokļu iezīmēšana visā teritorijā kļuva par prerogatīvu dalībvalšu zemēs . Impērijai tika nodotas tiesības noteikt muitas nodevas un nodokļus imperatora precēm: tabakai, alum, degvīnam, cukuram un sālim. Nostiprinātas tiesības iekasēt muitas un akcīzes nodokļus lika pamatu kopīgās ekonomiskās zonas veidošanai. Tomēr kopējo izmaksu finansēšanai nebija pietiekams. Par līdzekļu avotu kalpoja ieņēmumi no pasta un telegrāfa iestādēm un iemaksas no atsevišķām zemēm. Lai apmierinātu ārkārtas vajadzības bija iespēja aizņēmties.
Regulāras iemaksas no atsevišķām dalībvalstīm radīja nevēlamo atkarību no tām, kas arī noteica nodokļu sistēmas izstrādāšanu Vācijā. 19. gadsimta deviņdesmitajos gados tika ieviestas valsts nodevas uz vērtspapīriem, vekseļiem, spēļu kārtīm, 1906. gadā - mantojuma nodoklis, 1913.gadā - īpašuma un īpašuma pieauguma nodoklis. Tā sākot ar 1916.g. Vācija ir aktīvi izmantojusi tiešā nodokļa priekšrocības. Attīstījās arī netiešo nodokļu sistēma, jo ieņēmumi no nodevām un akcīzes nodokļa nepietika, lai segtu militārās sakāves izmaksas. 1918. gada jūlijā Vācija ieviesa apgrozījuma nodokli ar sākotnējo likmi 0,5%. Tas pastāvēja līdz pārejas uz pievienotās vērtības nodokļi, kas notika tikai sešdesmitajos gados.
1919. gada decembrī līdz ar Impērijas nodokļu noteikumu nostiprināšanu, kurus izstrādāja finanšu ministrs Ertsbergers, tika uzsākta lielākā nodokļu reforma. Lielo finansiālo grūtību dēļ, kuras radušas sakarā ar ekonomiskām un sociālām sekām pēc Pirmā pasaules kara, pieauga centralizācija nodokļu jomā. Rezultātā Veimāras republikā tika izveidota vienota finanšu vadība, kura kontrolēja plūsma no visiem nodokļu veidiem, neatkarīgi no to turpmākas pārdalīšanās. Šī finanšu vadība darbojās līdz 1945. gada maijam. …
