Livonijas sabrukums un tiesību normas Kurzemes - Zemgales hercogistē un Inflantijā

Secinājumi
Vācu krustnešu iekarotās igauņu un latviešu zemes sāka dēvēt par Livoniju. Tajā ietilpa vairākas valstiņas, no kurām Latvijas teritorijā atradās daļa Livonijas ordeņa valsts, Rīgas arhibīskapija un Kurzemes bīskapija. To robežas bija visai nenoteiktas, un kaimiņiem bija teritoriālas domstarpības.
Nesaskaņas dažādu Livonijas politisko spēku (bīskapiju, ordeņa un pilsētu) starpā sākās jau krusta karu laikā 13. gs. Galvenie pretrunu cēloņi bija meklējami jaunkristīto zemju un svarīgāko tirdzniecisko ceļu sadalē. Savstarpējās attiecībās jautājums par virskundzību Baltijas jūrā kļuva pats galvenais; aizēnojot visus pārējos - kā politiska, tā reliģiska rakstura strīdus.
Kad Kolumbs atklāja Ameriku- zelta devolvācija, kas radīja tirdzniecības ceļu novirzīšana no Baltijas jūras uz Spāniju un Portugāli.
Rietumeiropā ap 1450.g. parādījās musketi. 1502.g. zemniekiem bij aizliegts nēsāt ieročus. Līdz ar to Livonijas armija zaudēja savu militāro nozīmi, karos pret pretiniekiem bija vajadzīga stipra armija, kuras nebija, lai noalgotu algotņus nebija naudas. Livonijas ordenis nebija spējīgs pretoties kaimiņvalstīm, galvenokārt Krievijai (Moskovja), kas kļuva par galveno Livonijas ienaidnieku.
Katrā feodālajā sabiedrībā parastās šķiru pretrunas viduslaiku Livonijā padziļinājās ar nacionālām pretrunām. Tieši šķiru un nacionālais antagonisms bija viens no Livonijas sabrukuma cēloņiem.
Reformācijas kustība, kas aizsākās Vācijā 16.gs. 20.gados, skāra arī Livoniju. Katoļticību nomainīja luterānisms, kas Livonijā kļuva par politisku jautājumu. Pilsētnieki un vasaļi jaunajā ticībā sāka saskatīt ieroci cīņai pret senjoriem. …