Zādzības jēdziens, sastāvs un kvalifikācija

Zādzība nozīmē svešas kustamas lietas paņemšanu ar nolūku nelikumīgi paturēt to savā vai citas personas labā.
Tāda zādzības izpratne ir ilgas evolūcijas rezultāts. Kad Romā "furtum" no civila tiesībpārkāpuma pārvērtās kriminālnodarījumā, to sāka definēt kā "contrectatio rei fraudulosa lucri faciendi gratia vel ipsius rei, vel etiam usus ejus possessionisve", ' ietverot tādā kārtā bez zādzības šaurā nozīmē arī "pretlikumīgu lietošanu" un dažus piesavināšanas, apmānīšanas un patvarības veidus. Vēl plašāka ir kanonisko tiesību izpratne, kas pieņem, ka "furti nomine bene intelligitur omnis illicita usurpatio rei alienae". Toties daudz šaurāks ir vācu tiesību uzskats, pēc kura t.s. "Diebstahl" nozīmēja "eine heimliche Entwendung einer Sache aus der Gewere (Gewahrsam) des Bestohlenen". Turpretī Francijā vēl tagad uzglabājusies cenšanās paplašināt zādzības sastāva rāmjus. "Quinconque a soustrait frauduleusement une chose qui ne lui appartient pas, ēst coupable de vol", noteic Code penal 379.pants.…