Secinājumi un rekomendācijas.
Maģistra darba ietvaros, autore ir izpētījusi pratināšanas procesuālos aspektus, analizējusi pratināšanas institūtu kriminālprocesā - pratināšanas procesuālo kārtību, rezultātu procesuālo nostiprināšanu, liecību kā pierādījumu izvērtēšanu. Apskatīti teorētiskie jautājumi, balstoties uz praktiskiem piemēriem. Minētā rezultātā ir izdarīti secinājumi un izteiktas rekomendācijas.
1. Pratināšana ir vissenākā un visizplatītākā izmeklēšanas darbība, kura tiek veikta ikvienā kriminālprocesā.
2. Lai izprastu pratināšanu, to ir svarīgi nošķirt gan no citām izmeklēšanas darbībām, gan arī no izmeklēšanas darbībām ar pratināšanas elementiem. Jo, piemēram, konfrontēšanu var uzskatīt arī par pratināšanas veidu, jo tās saturs ir pratināšana un tā noris saskaņā ar pratināšanas noteikumiem, taču konfrontēšanas specifika dod pamatu uzskatīt to par patstāvīgu izmeklēšanas darbību.
3. Liecinieka liecību nozīmīgumu un ticamību pamato tas fakts, ka pratināšanas laikā no pratināmā liecinieka iegūst verbālu informāciju, kas ir tieša un personiska.
4. Svarīgi ir liecinieku nopratināt pēc iespējas ātrāk pēc notikuma, par kuru viņam ir jāliecina, lai atmiņas par notikušo būtu pēc iespējas svaigākas un tās varētu reproducēt. Pratinot nav pieļaujami uzvedinoši jautājumi, kas satur netiešu vai pareizu atbildi. Ja izmeklējamajā lietā ir vairāki liecinieki, procesa virzītājam ir jāizvērtē, kura liecinieka liecības lietai ir vairāk nozīmīgākas, tas liecinieks ir jāaicina pēc iespējas ātrāk, lai kādu apstākļu dēļ šīs liecības netiktu zaudētās.
5. Krimināllietā esošie pierādījumi ir vienīgais likumīgais informācijas avots patiesības noskaidrošanai, pamatojoties uz pierādījumu (liecību) novērtēšanu, procesa virzītājs pieņem procesuālus lēmumus un veic procesuālas darbības, kurām ir jābūt likumīgām.
…
