Kopsavilkums
1. Salīdzinot romiešu mantojuma veidus ar mūsdienu mantojuma veidiem ir jāsecina, ka mūsdienās mantojums tiek nodots uz līguma pamata, balstosties uz mantinieka un mantas atstājēja noslēgta kopēja dokumenta formalitātēm, kuru atsaukt vai atcelta nav iespējams līdz abas puses nav vienojušās. Bet romiešiem galveno lomu spēlēja formāls vienpusējs akts-testaments, kura pamatā bija mantojuma atstājēja brīvas gribas izpausme, norādot sev piederošās mantas turpmāko īpašnieku.
2. Mūsdienās, tieši tā pat, kā seno romiešu mantojuma tiesībās pastāv speciālas prasības, pēc kurām vadoties var spriest un noteikt kura persona ir tiesīga un spējīga taisīt testamentu. Protams ir arī dažas nianses, kas atšķiras, piemēram, mūsdienās testamentu taisīt var arī izšķerdētāji, kā rī nav nepieciešama tik daudzu liecinieku klātbūtne, kā romiešu laikos, testators personīgi izskata savu pēdējo gribu pie zvērināta notāra, piedaloties diviem lieciniekiem.
3. Mūsdienās nepastāv īpašie testamenti; tie ir pievienoti pie diviem testamentu pamatveidiem (publiskie un privātie testamenti), kas saglabājušies jau no romiešu civiltiesībām, līdz ar to var secināt, ka mūsdienās testamentārā mantošana ir nedaudz izmainīta. Ir skaidri saskatāms tas, ka viena daļa no romiešu civiltiesībām (īpašie testamenti) ir apvienota ar vispārējiem testamentu pamatveidiem, kas liecina par to, ka mūsdienās pēc iespējas vairāk tiek „saspiesta” pamatinformācija, kas iegūta jau no romiešu civiltiesībām, lai iegūtu plašāku ieskatu jaunākajai informācijai, kas tiek pievienota laika gaitā, mainoties sabiedrībai. Autore, kā viena no sabiedrības daļas loceklēm, ieteiktu šadu saspiešanu turpmāk neveikt, jo tas būtiski var ietekmēt civillikumā ietvertās normas. Ar laiku tās var tikt arvien vairāk „saspiestas”, līdz ar to, grūtāk saprotams un pielietojamas.
…
